Ceturtdienas rītā, kad «Ziņas» tikās ar Jelgavas Kriminālpolicijas priekšnieci Zentu Tretjaku, viņa tikko bija atgriezusies no apgaitas pa pārvaldes telpām un kabinetā ienāca neierasti klusa.
Ceturtdienas rītā, kad «Ziņas» tikās ar Jelgavas Kriminālpolicijas priekšnieci Zentu Tretjaku, viņa tikko bija atgriezusies no apgaitas pa pārvaldes telpām un kabinetā ienāca neierasti klusa: «Žēl! Tā dīvaini staigāt pa kabinetiem, runāties ar saviem darbiniekiem, kas stāsta par nākamajā nedēļā padarāmajiem darbiem, bet es varu tikai to darīt zināmu nākamajam priekšniekam. Nodevu ieroci, kārtojos uz promiešanu. Patiešām bēdīgi.» Nākamnedēļ Z.Tretjaka Jelgavu atstās. Turpmāk viņa būs Dobeles Policijas pārvaldes priekšniece – pirmā sieviete tādā amatā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Ceturtajā klasē vēstures skolotāja audzēkņiem jautāja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli, un Zenta bija vienīgā, kas sacīja: es gribu strādāt policijā! Sākumā par meitenes sapni smīkņāja, taču viņa mērķtiecīgi darīja visu, lai iecerēto sasniegtu. Pirmie soļi izmeklēšanas darbā sākās jau skolas laikā, kad līdztekus iemīļotajiem detektīviem mazā Zenta uzcītīgi lasīja žurnālu «Cilvēks un Likums», risinot tur ievietotos Šerloka Holmsa uzdevumus. Iesākumā bija problēmas, bet vēlāk piņķerīgās mīklas atrisinājās itin viegli.
Raudošai meitenei piedāvā darbu
Mācoties pēdējās vidusskolas klasēs, Zenta ar lielu prieku sekoja mammas darbam, kas tolaik bija biedru tiesas sekretāre. Lasot dažādās lietas, meitene iztēlojās sevi par izmeklētāju un meklēja problēmas risinājumus, kas ar katru reizi izdevās aizvien labāk. Pēc skolas Zentai neizdevās īstenot sapni un iestāties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, taču viņa nedomāja padoties un taisnā ceļā devās uz Jelgavas miliciju interesēties par darba iespējām. Nepilngadīgo lietu inspekcijā, kur Zentu aizsūtīja, ar viņu negribēja runāt, jo, kā izrādījās, meitenei vēl nebija 18 gadu.
Ar asarām acīs, atstājot savus sapņus milicijā, viņa devās mājās, taču paveicās – ceļā gadījās toreizējais atskurbtuves priekšnieks, kas Zentu pazina kā labu sportisti. Uzklausījis jaunietes bēdu stāstu, viņš piedāvāja darbu pie sevis. «Kad saņēmu formu, bija silta diena. Devos tajā mājās kājām, un man šķita, ka visi uz mani lūkojas. Baidījos, vai izskatos pietiekami labi,» atceras Z.Tretjaka.
Kādu laiku pastrādājusi atskurbtuvē, Zenta nonāca dežūrdaļā, pēc tam kriminālmeklēšanas nodaļā, kurā trīs gadus tika «medīti» bez vēsts pazudušie un noziedznieki. Šajā nodaļā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, kas arī strādāja iekšlietu sistēmā. Pēc dekrēta atvaļinājuma atgriežoties darbā, Z.Tretjaku gaidīja jaunas pārmaiņas – viņa sāka darbu profilakses kabinetā, kur nodarbojās galvenokārt ar alkoholiķu piespiedu ārstēšanu.
Līķis ceļas augšā
Deviņdesmito gadu sākumā jaunajai sievietei piedāvāja Kriminālpolicijas priekšnieka vietnieces amatu, un viņa uzreiz piekrita. «Cerēju, ka varēšu daudz ko iemācīties, taču pēkšņi bija jāsāk pildīt priekšnieka pienākumus – viņš devās atvaļinājumā. Laikā, kad viņu aizvietoju, manā pārziņā nonāca ļoti nopietna lieta – no Pārlielupes cietuma izbēga 86 ieslodzītie, un operatīvā darba organizēšana bija uz maniem pleciem.» Tiesa, bailes netikt galā bijušas nevietā, jo viss izdevies labi.
Šajos gados piedzīvoti gan briesmīgi, gan kuriozi mirkļi, taču, kā saka Z.Tretjaka, «policistam neatliek laika baidīties». Spilgti atmiņā palicis kāds uzbrukums – kabinetā ieradies psihiski nevesels cilvēks un izvilcis no piedurknes uzasinātu skrūvgriezi. Tikai policijas darbinieki miers nepamudināja vīrieti likt ieroci lietā.
Kā vienu no lielākajiem kurioziem 25 darba gadu laikā Z.Tretjaka atceras notikumu «kurjatņikos». Īsā laika posmā – apmēram divu nedēļu laikā – notikušas vairākas slepkavības, tāpēc operatīvie darbinieki strādājuši stresā. «Aizbraucām uz vienu slepkavību un nebijām vēl beiguši notikuma vietas apskati, kad pienāca informācija – blakus mājā vēl viens līķis. Aizskrējām, iegājām šaurā koridorā – tiešām guļ sievietes līķis, apklāts ar segu, ārā tikai kājas… Brīdī, kad tiesu eksperts pacēla segu, atskanēja viņa kliedziens, un man pirmā doma bija: laikam kaut kas šausmīgs, piemēram, līķis bez galvas.» Taču viss izrādījās citādi – «līķis» patiesībā bija dzīva sieviete, kas alkohola reibumā nolikusies gulēt koridorā, bet kaimiņi domājuši, ka viņa mirusi.
Iedzīvotāji negrib laist projām
Par savu jauno amatu Z.Tretjaka sīkāk neko vēl nevar pastāstīt, taču viņa apzinās, ka darbalauks paplašināsies. «Jelgavā manā pakļautībā bija 40 cilvēku, bet Dobelē būs 115. Tur strādā arī diezgan daudz sieviešu, pie kā būs jāpierod, jo līdz šim esmu darbojusies vīriešu kolektīvā un uzskatu, ka tas ir vieglāk. Protams, tur viss būs citādi – gan kriminogēnā situācija, gan ģeogrāfiskais stāvoklis. Galvenais, ko nedrīkstu darīt, ir censties salīdzināt Dobeli ar Jelgavu.»
Kļūstot par Kriminālpolicijas priekšnieci, Z.Tretjaka iesākumā uztraucās, kā pārējie pieņems priekšnieci sievieti. «Bija tā dīvaini – kabinetā nāca cilvēki, ar kuriem biju kopā strādājusi, un pēkšņi uzrunāja mani uz «jūs». Tiesa, visi uzreiz apliecināja, ka palīdzēs pierast un visu saprast. Tagad situācija ir citāda – Dobelē pazīstu tikai dažus darbiniekus. Ar daudz ko vajadzēs tikt galā pašai, bet es nebaidos.»
Mājinieki paaugstinājumu amatā uzņēmuši ar lepnumu, tikai jaunākā meita jautājusi: «Kā tu vari atstāt kolektīvu, kurā tik ilgi esi nostrādājusi?» Mūsu intervijas laikā atskanēja vairāki telefona zvani – Zentu sveica ar paaugstinājumu, taču kāda jelgavniece izteica nožēlu, ka priekšniece pārceļas uz citu rajonu.
«Ja jau cilvēki zvana un atceras, tātad esmu strādājusi pareizi un kaut ko arī sasniegusi,» ar gandarījumu, bet ar skumjām acīs piebilda Z.Tretjaka.
***
Ko domā par Zentu Tretjaku
Jelgavas Policijas pārvaldes priekšnieks Haralds Dauginovičs:
«Viennozīmīgi Zentas darbu nevaru vērtēt, taču jaunie pienākumi prasīs ļoti plašas zināšanas. Es ticu, ka viņa tiks galā. Vēlu veiksmi!»
Dobeles Policijas pārvaldes priekšnieks Donāts Mosāns:
«Zentu pazīstu jau sen, īsts profesionālis. Atceros, ka Jelgavā viņa manis vadītā profilakses kabinetā bija inspektore, un mēs gadā sasniedzām tik augstus rezultātus, ka neviens pat negribēja ticēt – uz ārstniecības iestādēm nosūtījām 130 alkoholiķu. Kad devos projām no Jelgavas, uzskatīju, ka labākais, ko varu atstāt savā vietā par Kriminālpolicijas priekšnieku, ir tieši viņa. Iznāk, ka Zenta sekojusi man pa pēdām. Uzskatu, ka sievietes policijā tiek diskriminētas, tāpēc pozitīvi vērtēju Zentas iecelšanu šajā amatā, jo viņa to nepieļaus. Nebūs viegli, ne jau visiem priekšnieks var būt vienlīdz mīļš, taču ticu, ka Zentai viss izdosies. Ar sievietēm policijā ienāk gaišums un kārtība, jo reti kurš iedrošinās krieviski atcerēties māti dāmas klātbūtnē.»
