Grafikas nozare, kas viegli uztveramā tēlainībā informē un aģitē uz darbību, izsaka kādas parādības atbalstu vai nosodījumu.
«Grafikas nozare, kas viegli uztveramā tēlainībā informē un aģitē uz darbību, izsaka kādas parādības atbalstu vai nosodījumu.»
«Pavairots liela formāta zīmējums vai fotogrāfija ar viegli iegaumējamu tekstu un aģitējošu saturu.»
Tie ir tikai pāris mēģinājumi dažādos laikos definēt lietišķās grafikas žanru plakātu mākslu. Pirms vairākiem mēnešiem ar vēlmi atgādināt par pēdējos gados pierimušo plakātu sociāli kritisko uzdevumu mākslinieks Artis Buks vērsās pie pazīstamiem kolēģiem, aicinot piedalīties ceļojošā plakātu izstādē. Tie, kuru ieceres un to īstenošanas iespējas sakrita, izrādījās pieci: Juris Dimiters, Aigars Liepiņš, Guntis Svikulis, Egils Vītols un pats idejas autors.
Ceļojumu pa Baltiju viņu 16 darbi sāka Rīgā, restorānā «Andalūzijas suns», kur notika saruna ar diviem plakātu autoriem – Gunti Svikuli un Egilu Vītolu.
Izstādes dalībnieki pauduši vēlmi aktualizēt Latvijā nepelnīti aizmirsto sociāli politiskā plakāta žanru. Kādi, jūsuprāt, īsti ir tā aizmiršanas cēloņi – droši vien ne jau tas, ka nebūtu ko kritizēt.
E.V.: Viss skaidrs. Brīvība iegūta, atmoda beigusies, un cauri. Bizness, privatizācija – tagad vajadzīgi reklāmas plakāti.
Bet apsīkums Latvijā acīmredzot domāts salīdzinājumā ar stāvokli Rietumos. Tur taču reklāma un kapitālisms valda daudz ilgāk.
E.V.: Redzi, apmēram tāpat kā Polijā, kur plakāts bija un ir spēcīgs. Arī Latvijā vēl padomju laikos – septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados – tas bija protests pret iekārtu. Iekārta sagruva, mākslinieki iestājās darbā reklāmas aģentūrās un pelna maizīti.
G.S.: Rietumos aktuālākie galvenokārt bijuši, teiksim, pretkara un citi demonstrāciju plakāti.
E.V.: Arī Latvijā jebkurā piketā, teiksim, pie Saeimas, ir sociāli politiskie plakāti.
G.S.: Toreiz šī māksla bija populāra un spēcīga tāpēc, ka tas bija protests, bet tagad esam nonākuši situācijā, kurā valda reklāmplakāts. Jebkuru reklāmas plakātu veido mākslinieks, un tā arī ir māksla, tikai cilvēki to neapzinās. O.K., tie sludina – pērciet, ejiet uz «Molu» vai ejiet kaut kur citur –, bet tajos valda kompozīcijas principi. Plakāta māksla Latvijā nav mirusi, tā tikai tiek citādi eksponēta.
E.V.: Ir bijuši skandāli, piemēram, «Benetton» savās reklāmās izmanto Dienvidslāvijas kara tēmu. Pilnīgi šokē ar kaut ko tādu…
Jūs abi esat pieredzējuši reklāmā, kur radoša pieeja, kā zināms, iespējama tēmas pasniegšanā, bet ne izvēlē. Vai māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pārzināšana nepārvēršas vēsā efektu kalkulācijā? Ja uzsverat, ka galvenais ir ietekmēt citus, kādu estētisku gandarījumu gūstat paši?
G.S.: Pareizāk būtu runāt nevis par plakāta kvalitāti, bet tāpat kā glezniecībā, kā tu to emocionāli uztver, vai tas tevi «aizķer» vai «neaizķer». Ja «aizķer», tāpat kā glezna, skulptūra plakāts savu ir panācis, pat ja skatītājam dziļi riebjas. Vienam aiziet, otram neaiziet, viens redz kaut ko vienu, otrs – citu. Māksla vispār ir ļoti stiepjams jēdziens. Protams, liela daļa ikdienas darba iznāk rutinēti, bet, ja gadās sadarboties ar jauku klientu un jūti, ka ar viņu kopā var dabūt gatavas trakas lietas, tas ir «kaifs»! It kā tu strādātu nevis pēc pasūtījuma, bet pats sev. Ir reklāmas, ar kurām tiešām lepojos.
E.V.: Šajā izstādē redzami nesen tapušie plakāti. Kad bija karš Irākā, tad taisīju par to. Ir arī vecāki darbi, bet nav tādu, kurus mākslinieki būtu nesuši no savām kolekcijām, izvilkuši no bēniņiem. Runājam par to, kas ir aktuāli. Savukārt, runājot par reklāmas kvalitāti, visur galvenais ir ideja: ja tā ir forša, viss ir «cool». Turklāt domai jābūt skaidri nolasāmai, jāšokē vai vismaz jāpārsteidz, jārosina skatītāji uz savu viedokli, lai viņi to paustu, kaut vai noplēšot plakātu no sienas vai pievienojot savai kolekcijai.
Svarīga ir arī plakāta eksponēšanas vieta. Tam jādzīvo uz žoga, pie sienas…
Arī, teiksim, krogā pie sienas. Vai tāpēc plakāti izvietoti tieši te? Krogs gan nez vai būtu saucams par vietu, uz kuru aicināt izstāžu apmeklētājus. Tiem, kas virs galdiņiem izvietoto ekspozīciju apstaigātu kā izstāžu zālē, būtu jārēķinās ar tuvumā sēdošo izbrīnītajiem skatieniem, kuriem liktos, ka skatās uz viņiem, nevis uz plakātiem.
E.V.: Plakāta vieta nav izstāžu zālē.
G.S.: Plakāts ir demokrātiska māksla, un krogs ir demokrātiska vieta.
E.V.: Uz izstāžu zāli nekad neatnāks tik daudz cilvēku, cik uz šejieni.
Bet viņi jau nāk, nezinot, ka krogā ir izstāde.
E.V.: Tā jau nav mūsu problēma. [smejas]
G.S.: Runājām ar krodziniekiem: ir cilvēki, kas izstaigā, apskatās visu, tad aiz cieņas pret krogu apsēžas, izdzer kafiju un aiziet. Līdz ar to gan krogam ir labums (ceļas apgrozījums), gan mums (nav jāmaksā par sienām). Katram savs labums, tā ir arī demokrātija.
Runājot par plakāta definīciju, varbūt varam vienoties, ka tā obligāta iezīme ir teksts, ikoniska zīme vai kāds cits vispārēji pazīstams tās ekvivalents. Kritika izpaužas šīs zīmes deformēšanā, manipulēšanā ar to. Piemēram, Egila brends «Coca – Coil». Par «Coil» («apli») pārveidotā «Cola» rada asociācijas ar pieraduma, atkarības cilpu, ko ap miljoniem visā pasaulē savelk kofeinizētā dzēriena ražošanas gigants.
E.V.: Domāts bija nevis «coil», bet «coal» – «ogles»: nogaršošanai piedāvāta jauna degviela un vienlaikus tāds pats simbols kā zvaigžņotais strīpainais.
G.S.: Mūsdienās netrūkst arī labu sociālās reklāmas ideju veiksmīgu īstenošanas piemēru. Teiksim, «Tevi pārdos kā lelli», kas atrodams visur, pat tualetēs. Man pat gribētos, lai tas karātos te blakus.
E.V.: Vai «Pastāsti draugiem, cik tev gadu».
No šā plakāta mērķauditorijas – jauniešiem – gan dzirdēts viedoklis, ka darbs ir mazizteiksmīgs, jo nav tiešu norāžu uz plakāta uzdevumu, proti, uz cīņu pret alkohola pārdošanu nepilngadīgajiem atšķirībā no emocionālākām sociālās reklāmas kampaņām, tādām kā «Izdzīvo, kas piesprādzējas».
E.V.: Man patīk. Otra tevis pieminētā akcija arī ir O.K., varbūt nedaudz nežēlīga. Sašķaidītas pieres cilvēki negrib redzēt. Bet viņi vienalga jāprovocē.
Kāda ir izstādes dalībnieku saistība ar akadēmisku skološanos lietišķajā grafikā?
G.S.: Grafiķa diploms ir vienīgi Egilam. Es, piemēram, esmu keramiķis. Papildus izvēlētajai specialitātei «akuškā» (akadēmijā – red. piez.) jau visiem māca to pašu zīmēšanu, gleznošanu un kompozīciju – iedod izteiksmes spējas pamatu. Kā pēc tam katrs to izmanto un ko papildina, ir paša ziņā. Intereses var mainīties radikāli. Gleznotāji zīmē plakātus (spilgtākais piemērs tas pats Juris Dimiters), grafiķi pievēršas tēlniecībai (Egils ir izmēģinājis arī ledus griešanu Ledus svētkos).
Izstādes ceļš tātad ved arī ārpus Latvijas.
E.V.: Jā, un pa ceļam pievienosies citi autori.
G.S.: Par izstādes rīkošanas nodomu laikus tika paziņots vecajiem bukiem. Bet daudzu piedalīšanās idejas nomira laika trūkuma dēļ un tamlīdzīgi. Tagad viņi atnākuši, apskatījušies, kas te notiek, un ne viens vien vēlas piebiedroties. Domāts, ka izstāde brauks uz Pērnavu, Šauļiem, Ventspili un Liepāju. Var gadīties, arī uz Ukmerģi un Viļņu. Sākot ar nākamo pieturu, plakāti būs skatāmi izstāžu zālēs.
Vai kādi dienišķo problēmu loki jūs nodarbina vairāk nekā citi? Piemēram, vai tevi, Gunti, nomoka korupcijas jautājums, kam esi veltījis, kā pats saki, divu plakātu šaržu?
G.S.: Nē, kopš esmu uztaisījis, vairs ne. [smejas] Bet vispār esmu pārliecināts, ka vairums sociālpolitiskajos plakātos aplūkoto problēmu pastāvēs vienmēr, tāpat kā cilvēks ar visām vājībām un sabiedrība tāda, kāda tā ir tagad. Nekur nepazudīs kukuļdošana, bezdarbs. Kā bija pirms divsimt gadiem, tā arī paliks pēc nākamajiem divsimt. Varbūt uz laiku kāda problēma kļūs aktuālāka, un varbūt plakātu vietā karāsies milimetru biezs televizors, kurā mainīsies kadri. Atšķirībā, piemēram, no abstraktās glezniecības arī informatīvi, nevis bildes, kas nes tikai emocijas bez skaidrojuma.
E.V.: Skaidrojuma ar simboliem un citām pazīstamām lietām.
G.S.: Vēl viena demokrātijas izpausme: cilvēki, kas apgalvo, ka nekāda glezniecība un nekāda māksla viņus neinteresē, pie sienām liek plakātus, neapzinoties, ka plakāts arī ir māksla. «Plakāts arī ir māksla» – labāku plakāta definīciju pašlaik nevaru pateikt, tad te būtu jāpasēž ilgāk un jāizdzer vairāk.
