Ir lietas, ar kurām varbūt var samierināties, ja tās inspirējušas lielu, valstisku mērķu virzītas idejas un centieni.
Ir lietas, ar kurām varbūt var samierināties, ja tās inspirējušas lielu, valstisku mērķu virzītas idejas un centieni. Bet ir lietas, ar kurām negribas samierināties nu nekādi, jo redzi, ka tīri šauru un plašākam lokam neredzamu iemeslu dēļ tiek pakārtots viss – sākot no personālijām amatos un beidzot ar likumu ignorēšanu un to pielabošanu pēc vajadzības. Šoreiz runa par bēdīgi slaveno «Saules akmens» daudzstāvu celtnes būvniecības projektu, Daugavas piebūvēšanu ar pāļu balstītām daudzstāvu celtnēm, vienvārdsakot, likumu piestiepšanu un pielabošanu acumirkļa vajadzībām. Bet par to, kā pašvaldība var dažbrīd rīkoties kā vietējais ķeizars, neņemot neko «galvā», par to, ka arī valdība var rīkoties savu iekšējo politisko motīvu virzīta. Domājams, vairumam Latvijas iedzīvotāju, it īpaši lielai daļai jelgavnieku, nebūs vienalga, kā būvējas galvaspilsētā, jo arī pie mums ne viss rit tik gludi, kā dažbrīd gribētos. Nedēļas sākumā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters Rīgas Domes priekšsēdētājam Gundaram Bojāram, ekonomikas ministram Jurim Lujānam un kultūras ministrei Ingunai Rībenai nosūtīja vēstules ar aicinājumiem novērst ar biroju ēkas «Saules akmens» būvniecību saistītos likumpārkāpumus. Par notiekošo kārtējo reizi bija arī informēts Ministru prezidents Einārs Repše, kas tagad, savilcis dusmīgu seju, partijas un valdības vārdā ir pieprasījis pašvaldībai pieņemt «nopietnus mērus», jo šoreiz nepatikšanas draud acīmredzot daudz plašākā mērogā. Tiktāl viss būtu labi, ja vien ministra kungs pirms neilga laika nebūtu tai pašai galvaspilsētas pašvaldībai izdarījis reveransu, iesniedzot priekšlikumus jaunajā likumā par Rīgas vēsturisko centru minētās teritorijas vispār neiekļaut. No malas vērojot, šāda nekonsekvence nav izprotama, ņemot vērā šīsnedēļas vēstules.
Jau pirms četriem gadiem bija dots uzdevums izstrādāt Ķīpsalas detālo plānojumu, kas bija gatavs pēc gada. Jau toreiz bija teikts, ka augstceltnes nevar izvietot vietās, kur tās varētu traucēt Vecrīgas siluetam. Likumos un saistošajos noteikumos it kā viss bija skaidrs, tomēr tas ne reizi nav kavējis projektētājiem un būvētājiem visu grozīt pēc savas saprašanas. Un katru reizi gan tie, kas grib celt, gan pašvaldība palikuši paši pie savas patiesības un savas likumu izpratnes. Te projekts ir jāsaskaņo, te tas nav jādara – un tā līdz brīdim, kad pamatakmens ielikts un celtniecība iet vaļā.
Acīmredzot tā mūsu valstī (ne tikai Rīgā) kļūst par nelāgu tradīciju – vispirms izdarīt (nojaukt, uzbūvēt) un tikai pēc tam ar visām taisnībām un netaisnībām panākt tapušā legalizēšanu. Nemeklēšu visā notikušajā vainīgos un nevainīgos, tomēr nav īsti saprotams, kā pašvaldība varēja «laist muļķi» un neņemt vērā pašas nolemto. Nav arī skaidrs, kā tie, kas gribēja būvēt, tik vienkārši varēja neņemt vērā noteikumus. Nav izprotams, kādas tad ir kontroles iestāžu tiesības apturēt acīmredzamas nejēdzības. Droši vien taisnība būs kaut kur pa vidu. Ne vienmēr visi projekti var būt izsvērti līdz galam. Pastāv risks, ka tie varētu būt tikai viens piedāvājums starp daudziem citiem. Tas attiecas gan uz tiem, kas grib celt, gan uz tiem, kas to atļauj. Un galvenais – nekas nav sastindzis ja normatīvie akti vai plānojumi ir nepilnīgi, tad tie jālabo, nevis jāignorē.
Rīgas gadījumā varbūt viss tā arī būtu palicis tikai Latvijas «iekšējai lietošanai» un apspriešanai, ja galvaspilsētas vēsturiskā centra pēdējos gados pieredzētajai, maigi sakot, dīvainajai apbūves praksei savu skatu nebūtu pievērsusi tāda organizācija kā UNESCO. Tās atbildīgās amatpersonas pašlaik iepazīstas ar paveikto vēsturiskā centra saglabāšanā. Savu spēku un autoritāti šī organizācija jau parādījusi, kad Vīnes centrā bija vēlēšanās uzbūvēt četrus debesskrāpjus. Pietika UNESCO izteiktā par to, ka Vīne zaudēs tās atbalstu, lai pašvaldība ieklausītos sabiedrības viedoklī. Vai šoreiz pierādīsim, ka vienas pilsētas pašvaldība var rīkoties «pa savam» un ignorēt pašas kādreiz nolemto? Ja tā, tad tas varētu būt nelāgs signāls citām Latvijas pašvaldībām, kā rīkoties līdzīgās situācijās un vēlamajam rezultātam pielāgot savus lēmumus.
