Kādā jaukā, saulainā dienā kopā ar draugiem nolēmām ieturēties vienā Jelgavas kafejnīcā, kur ir ātra apkalpošana un cenai adekvāti ēdieni.
Kādā jaukā, saulainā dienā kopā ar draugiem nolēmām ieturēties vienā Jelgavas kafejnīcā, kur ir ātra apkalpošana un cenai adekvāti ēdieni. Ēstuvē iegājām, pēc gara ceļa noguruši, izsalkuši. Vispirms nolēmu izmantot vietējās labierīcības. Tualetē ir arī šaura priekštelpiņa. Kad darāmais galā, dzirdēju, kāds ienāk priekštelpā (ārdurvīm nav krampīša) un sāk aizdomīgi grabināties. Prātoju, vai tiešām kāds ienācis, pamanījis, ka tualete jau aizņemta, un nobijies sācis trīcēt, tā ka visas durvis dreb. Protams, tā nebija. Kad iznācu mazajā priekšistabiņā, pretī stāvēja stalts, simpātisks vīrietis, mazliet apmulsis, skatījās uz mani un jocīgi smīnēja. Pirmajā brīdī galvā šaudījās visādas domas – labas un sliktas –, tikai par vīrieša apjukušās sejas izteiksmes īsto iemeslu gan nebija ne jausmas. Izrādījās, kungs ienācis tualetē, nezinot, ka tur jau kāds ir, bet ārā vairs nav ticis, jo sabojājās durvju roktura «sarežģītā» sistēma un durvis, kā mēdz teikt, aizkrita ciet. Ko tagad darīt? Ko teikt? Telpiņa tik maza kā mūsu daudzstāvu namu liftā. Iedomājos, ka situācija atgādina Holivudas romantisko filmu sižetu – divi šķietami sveši cilvēki iestrēgst liftā, sāk runāt utt. Pēkšņi vīrietis teica: «Tāpat kā filmās rāda!» Pasmaidīju. Mēģinājām kaut kā tikt laukā. Klauvējām pie durvīm. Lai atbīdītu aizkritušo dzelzi, uzticēju vīrietim savu nedaudz aizlūzušo dzīvokļa atslēgu un cerēju, ka viņš man to neatdos divdaļīgu. Nekas nelīdzēja. Lai gan tā nebija karsta diena, kopā ar mani iespundētajam vīram pamazām seju pārklāja sviedru lāses.
Pēc mūsu klaudzināšanas ap tualeti sāka pulcēties apkalpojošais personāls un mani draugi, kas droši vien līdz tam brīdim bija domājuši, ka man ir pavisam slikti ar vēderu, ka nenāku atpakaļ.
Pārdevēja devās zvanīt šefam, lai pavaicātu, vai drīkst sabojāt durvis, lai izlaistu nabaga ieslodzītos. Tātad, ja neatļautu, viņa mums novēlētu priecīgu dienu jaunajos apstākļos! Priekšnieks nebija sazvanāms, un kafejnīcas darbinieki nolēma rīkoties – mūs atbrīvot jebkādā veidā.
Kamēr visa tā kņada ārpusē, sākām ar tikpat neveiklā stāvoklī nostādīto vīrieti pļāpāt. Viņš priecājās, ka visus darbus jau apdarījis, tāpēc neesot kur steigties, pastāstīja, kur strādā, ko dara. Viņam laikam šajā uztraukuma brīdī likās, ka jārunā vienalga par ko. Neslēpšu, ka arī pati mazajā telpā, vēl piedevām tualetē (ja arī iestrēgt, tad vismaz ne tik smieklīgā vietā!), nejutos diez ko ērti. Kopīga saruna šķita labs risinājums.
Pēc apmēram 20 minūtēm mūs atbrīvoja un, protams, atvainojās par sagādātajām neērtībām. Katrā gadījumā tas bija piedzīvojums, nevis pārdzīvojums. Tikai pasmējos un atceroties smejos vēl šodien. Kā redzat, dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Esiet tam gatavi!
