Kā ziņots, Jelgavas Pilsētas svētkos muzejā tika atklāta mākslinieka Jāņa Anmaņa personālizstāde.
Kā ziņots, Jelgavas Pilsētas svētkos muzejā tika atklāta mākslinieka Jāņa Anmaņa personālizstāde. Domāju, daudziem mākslas cienītājiem tā ir izcila dāvana, «lai jelgavniekiem nav jāstāv Rīgā rindā» (Gaitis Grūtups) pie gleznotāja. Publikācijās par izstādes vernisāžu tika pieminēta viņa pirmā personālizstāde 1972. gadā, kuru apskatīt gribētāji veidoja garu garās virtenes, spiežot muzejniekus to pagarināt. Taču nekur nav pamanīts, ka Jānis Anmanis šogad svinēs savu 60 gadu jubileju. Jācer, ka Jelgavas izstāde māksliniekam ir tikai pirmā, svarīgo gadskārtu atzīmējot.
Viņu patiesi mīl ļoti daudzi skatītāji, un ne tikai sievietes, bet arī stiprā dzimuma pārstāvji. Bet Jānis Anmanis nav tikai gleznotājs, viņš bieži savas izstādes papildina ar pašsacerētu mūziku, viņš dzejo, pat izlaidis vairākas grāmatas, kuras pats ilustrējis. Tātad viņš ir daudzpusīga, radoša personība, kurai katrā jomā ir ko sacīt, vismaz gribas teikt savu vārdu. Pietiek paskatīties enciklopēdijā «Māksla un arhitektūra biogrāfijās», lai uzzinātu, cik viņš bijis arī sabiedriski aktīvs un tāds ir joprojām, gatavs mesties ar visu galvu jaunas idejas īstenošanā. Brīžiem pat liekas, ka Jānis Anmanis ir klāt visur, visu paspēj, pat radoši strādāt. To apliecina arīdzan izstāde, kurā skatāmi galvenokārt pēdējo gadu darbi. Tādēļ gribot negribot nākas sev uzdot jautājumu – pa kuru laiku?
Man savās dzīves gaitās ir visai bieži iznācis ar mākslinieku sastapties, un ik reizi pārsteidz milzīgā enerģija, ar kādu viņš apveltīts un ar kādu metās pārliecināt citus par savas ieceres nepieciešamību, svarīgumu, kā arī tās īstenot, lai cik pirmajā brīdī ieceres šķiet utopiskas. Un pārsteidzošākais ir tas, ka viņā aktivitāte nav daudz mazinājusies, it kā viņš būtu jauns Oskara Vailda Doriana Greja iemiesojums un it kā gadu nasta nemaz viņam neliek spert lēnākus soļus.
Neparasts ir Jānis Anmanis. Man pat gribas runāt par viņu ne tik daudz kā par gleznotāju, bet gan kā par Jāņa Anmaņa fenomenu, par Jāni Anmani kā par parādību mūsu kultūrā.
Sekojot viņa daiļradei un darbībai, mani allaž pārsteidzis, kā mākslinieks spēj visu mūžu noturēties virspusē, saglabāt popularitāti daudzu paaudžu cilvēkos, pat šajos pēdējos desmit un vairāk gados, radikālu pārvērtību laikos. Kas ir tas, kas iekaro skatītāju sirdis?
Kaut arī Jānis Anmanis skolojies laikā, kad strikti sekoja mūsu mākslas tradīcijām, viņš bija viens no tiem, kas lielā mērā ignorēja mūsu tonālās glezniecības skolu. Viņš vienkārši to nav apguvis, pēc diploma viņš ir dizainers, lai gan šajā nozarē laikam nav strādājis ne dienu. Viņam it kā nav iemācītu klišeju glezniecībā, tādēļ viņš ir varējis tās ignorēt un strādāt, kā paša sirds kāro. Viņa māksla balstās uz zīmējumu, sižetu. Viņš ir un nav reālists. Reālā īstenība praktiski neienāk viņa gleznās, lai gan katra detaļa ir labi nolasāma. Tā ir kāda romantisma plīvurā ietīta pasaule, kurā skatāmies. Tiesa gan, mums ļoti tuva un pazīstama. Mēs atradīsim detaļas, kas saistāmas ar mūsu dzīvi, aktualitātēm, bet tās līdzinās mums labi zināmām frāzēm, klišejām, kuras Jānis Anmanis prot fenomenāli labi izmantot, lai pieskartos skatītāja jūtīgajām, sāpošajām vietām un tās remdinātu, kaut vai uz brīdi. Viņš mūsu sūro dzīvi it kā atvieglo, cieš mums līdzi. Un tas skatītājam ir bezgala patīkami, ka tik liels mākslinieks viņu pažēlo. Mākslinieks prot paglaimot, pateikt visai triviālu patiesību tikpat triviālos vārdos, kurus ietērpj skanīgās krellēs, un tūlīt liekas jauna patiesība. Brīžiem rodas asociācijas ar seriālu, kas aiznes mūs no reālās dzīves kādā pasakā, kurā bezmaz paši darbojamies.
Jānis Anmanis runā ļoti vienkārši ar skatītāju, viņš prot uzminēt viņa ilgas, slēptākos sapņus. Mākslinieks savos darbos vienmēr izcēlies ar to, ka viņa gleznas aizskar publikas jūtu pasauli, kura joprojām tiek atstāta novārtā. Viņam tā ir ļoti būtiska dzīves daļa. Pēc tās alkst arī skatītāji, kas šobrīd piekusuši no citu profesionāļu norobežošanās savās izjūtās, savā pasaulē, absolūti ignorējot tā saucamo masu skatītāju. Šajā ziņā Jānis Anmanis ir altruists, kas nesavtīgi savu daiļradi ziedo šim skatītājam. Viņš nāk pie cilvēkiem ar mīlestību un dāvā mīlestību, un saņem to pretim.
