Vai jūs zināt daudz frizētavu, kurās apmeklētāju pārņemtu mierīga, atslābinoša un nedaudz noslēpumaina gaisotne.
Vai jūs zināt daudz frizētavu, kurās apmeklētāju pārņemtu mierīga, atslābinoša un nedaudz noslēpumaina gaisotne. Kur uz friziera galdiņa, starp matu ieveidošanas līdzekļu pudelītēm atrastos arī eļļas lampiņa un mistiska kristāla piramīda, bet akvārijā uz administratora letes rāmi vizuļotu zelta zivtiņu bariņš. Šoreiz klusi skan Vivaldi, un sākas mana saruna ar friziera amata meistaru Anatoliju Bolgovu.
«Padomju laikos, kad klasiskās mūzikas ieraksti bija grūti dabūjami, es Vivaldi klausījos ļoti reti, uz svētkiem,» teic Anatolijs un, sarunu turpinot, atstāsta fragmentu no kāda krievu klasiķa autobiogrāfijas. Latviski Anatolijs runā raiti un pareizi, taču valodas komisijai noteiktu būtu par ko viņam piesieties, jo friziermeistars vai ikvienā teikumā daļu vārdu pasaka krieviski vai savu domu rezumē ar krievu valodas izteicienu.
Meistars fantastiskiem klientiem
«Visi mani klienti ir fantastiski, tā ir liktenīga sakritība, ka viņu vidū ir ļoti daudz radošu, interesantu un labu cilvēku. Pie manis frizēties nāk mākslinieki, baņķieri, mācītāji, uzņēmēji, varasvīri un daudzi citi. Esmu lepns, ka varu būt šos cilvēkus vienojošais kopsaucējs,» teic Anatolijs. Katram apmeklētājam viņš atvēl divas līdz trīs stundas.
Anatolijs cenšas darīt tā, lai divi klienti salonā nesatiktos, jo viņi varētu viens otram nepatikt. Turklāt friziermeistaram klienti uzticas un sarunas ar viņu bieži vien ir tik personiskas, ka citiem tās dzirdēt nebūtu vēlams. «Man nav pieņemama bezpersoniska attieksme pret klientu, jo uzskatu, ka friziera amats sevī ietver psihologa, mākslinieka, laba klausītāja un stāstītāja iemaņas. Ja reiz cilvēks man uzticas, man jāprot uzklausīt viņa rūpes,» teic Anatolijs un piebilst, ka nekad nepieļautu, lai viņa frizētava kļūst par vietējo baumu apspriešanas centru, kā tas tradicionāli notiek citās šādās iestādēs. «Es runāju ar klientu par itin visu, taču tas paliek pie manis, turpretim zinu daudzus frizierus, kas citu dzīvesstāstus izmanto par sarunas vai pasmiešanās tematu ar nākamo klientu. Ir arī daudz frizieru, kas ar klientu nerunā, tikai klusējot dara savu darbu,» tā Anatolijs.
Anatolijs Bolgovs uzskata, ka friziera profesija diezgan nepelnīti netiek cienīta. Vainojami ir meistari, kas klientam, apsēžoties friziera krēslā, uzdod jautājumu ne tikai par vēlamo matu griezumu un krāsu, bet arī noprasa, kā matus apgriezt, un neko daudz nepalūko, kas cilvēkam varētu piestāvēt un kas ne. «Ja pie manis atnāktu sieviete, kas kategoriski pieprasītu, lai izveidoju viņas sejas formai, acu krāsai un citiem kritērijiem neatbilstošu greizumu vai krāsojumu, es mēģinātu klienti no kļūmīgā soļa atrunāt. Jo es taču esmu meistars un ar profesionāļa aci labāk redzu, kas šim cilvēkam der,» stāsta Anatolijs.
Arī frizūru un matu krāsu modi viņš uzskata tikai par ideju avotu, kas mainās atkarībā no klienta individualitātes. «Kopēšana nekad nedod labus rezultātus, daudzas sievietes grib tādu pašu frizūru vai krāsojumu kā draudzenei vai paziņai, nemaz nepadomājot, vai viņām tas piestāvēs. Mūsu sabiedrībā vēl ir ļoti izteikti manāms bara princips, kad, piemēram, jaunas meitenes staigā vienādos apģērbos, ar līdzīgi apgrieztiem matiem un baidās izteikt savu «es» citādā izskatā, kas varētu šā cilvēka būtību akcentēt daudz spilgtāk,» atzīst friziermeistars.
Anatolijam aiz muguras ir 36 gadus ilga friziera darba pieredze, kas gūta, strādājot Jelgavā, Rīgā un Jūrmalā, un jau sešus gadus viņš ir frizieru amata meistars. Salīdzinot ar citu pilsētu iedzīvotājiem, Anatolijs jelgavniekus dēvē par diezgan konservatīviem ļaudīm, kas bieži baidās uz savas galvas izveidot ko jaunu. Daudzi ir arī diezgan snobiski un pieprasa īpašu izturēšanos pret sevi tāpēc vien, ka ir iedomājušies esam pārāki par citiem. «Es klientus nešķiroju un ar vienādu cieņu izturos gan pret sētnieku, gan ministru. Visi cilvēki taču būtībā ir vienādi, tiesības justies pārākam nedod ne naudas daudzums, ne augstais stāvoklis sabiedrībā,» teic Anatolijs. «Bagātus cilvēkus nav par ko apskaust, jo pie mums daudz naudas var iegūt, vai nu necilvēcīgi strādājot vai kļūstot par noziedznieku,» tā Anatolijs.
Friziermeistars savā salonā strādā kopā ar mācekli – frizieri Ingu un manikīri Karinu. Abas darbinieces viņš izvēlējies gan pēc profesionālajiem, gan cilvēciskajiem kritērijiem. «Zinu daudzus jaunus un talantīgus frizierus, kuriem ir zvaigžņu slimība un kuri neprot ar klientu būt cilvēciskās attiecībās. Manas meitenes tādas nav, un tas mani ļoti priecē,» teic Anatolijs. Friziere Inga Erdmane par savu darba devēju saka, ka viņš ārēji ir ļoti vienkāršs, taču iekšēji ļoti sarežģīts un daudzšķautņains. Savukārt manikīre Karīna Mizera atzīst, ka pie Anatolija vajag pierast, jo viņš savas emocijas bieži vien neslēpj.
Ir klienti, kuriem Anatolijs jau pirmajā tikšanās reizē nepatīk savas nemākslotās un atklātās izturēšanās dēļ. «Ar tādiem šķiros bez nožēlas, jo cilvēki, kas nav dabiski un mani nepieņem tādu, kāds esmu, arī man nav pieņemami. Tieši tā arī izveidojies manu lielisko klientu loks. Es nevienam negribu patikt, vienkārši cenšos labi darīt savu darbu un nepalikt bezpersonisks,» stāsta Anatolijs.
Profesijas izvēli nosaka meitenes
«Nekas dzīvē nenotiek nejauši, un arī mana šķietami nejaušā tapšana par frizieri laikam jau bija liktenī ierakstīta. Tagad daru to, kas man patīk, un kas gan var būt labāk par iespēju strādāt sirdij tīkamu darbu,» teic Anatolijs. Pusaudža gados viņš gribēja kļūt par radiobūves inženieri, jo Anatolijam jau no bērnības ļoti patīk mūzika un tālajos sešdesmitajos paša būvēts radio bija vienīgā iespēja klausīties mūziku tolaik tikko izgudrotajā stereoversijā un piekļūt padomju varas aizliegtajiem skaņdarbiem.
Anatolijs vēl tagad spilgti atceras dienu, kad pirmo reizi devās uz mācībām elektromehānikas tehnikumā un pa ceļam satika pazīstamu ebreju meiteni, kas bija ļoti izbrīnīta par viņa vēlmi apgūt radioaparātu būvi. «Bērnību pavadīju Rīgas rajonā, kur dzīvoja ļoti daudz ebreju. Esmu no viņiem daudz ko mācījies. Šī prātīgā ebreju meitene, zinot manas simpātijas pret daiļo dzimumu, pastāstīja, ka Juglas frizieru skolā mācās pulka meiteņu un ka tur man būtu īstā vieta,» atceras Anatolijs. Nokļuvis frizieru skolā, pusaudzis jau pirmajās mācību stundās saprata, ka viņam patīk šis amats, un kopš 1967. gada viņš nav nožēlojis savu izvēli. «Tolaik biju viens puika starp 120 frizierskolas meitenēm,» smej Anatolijs un piebilst, ka padomju laikos lielu klientu cieņu ieguvis arī tādēļ, ka vīrieši frizieri bija liels retums.
Interesants ir arī Anatolija vecāku iepazīšanās stāsts. Viņa tēvs pēc Otrā pasaules kara Latvijā bija nokļuvis dienēt armijā un kādā Rīgas parkā sastapa savu nākamo sievu – meiteni, kas tolaik caur Latviju mēroja ceļu no Vācijas gūstekņu nometnes uz mājām Pleskavas apgabalā. «Mēs bijām diezgan trūcīga trīs bērnu ģimene, un tieši tāpēc bērnībā neiznāca mācīties mūziku, lai gan man bija absolūtā dzirde,» teic Anatolijs, piebilstot, ka gan padomju gados, gan tagad viņam ļoti daudzi draugi un paziņas ir radoši cilvēki, kas saitīti ar mūziku, mākslu, rakstniecību.
Jelgavā Anatolijs savulaik sācis savu friziera karjeru un tagad šeit atgriezies pēc 30 gadu darba Rīgā un Jūrmalā, līdzi ņemot daudzus vecos klientus, kas gatavi braukt pie viņa uz Jelgavu. Uz dzīvi Jelgavas rajonā Anatolijs pārcēlies, jo tas ir tuvāk viņa vecākiem, kuriem šad tad nepieciešama palīdzība.
«Ceru, ka jelgavnieki neapvainosies, ja teikšu, ka Jelgavu neuzskatu par pilsētu. Manā izpratnē Latvijā ir tikai viena pilsēta – Rīga. Sakot «braucu uz pilsētu», es vienmēr domāju Rīgu,» teic Anatolijs. Arī šejienes klienti bieži vien atšķiras no citu pilsētu iedzīvotājiem, jo ir konservatīvāki un baidās savā izskatā ieviest ko jaunu un atraktīvu,» teic Anatolijs, mudinot jelgavniekus atraisīties.
