Šonedēļ viena no Latvijas tiesām atkal likusi pievērst pastiprinātu uzmanību visai valsts tieslietu sistēmai.
Šonedēļ viena no Latvijas tiesām atkal likusi pievērst pastiprinātu uzmanību visai valsts tieslietu sistēmai. Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā, kur tika nolasīts spriedums četru bijušo policijas darbinieku lietā, masu informācijas līdzekļu pārstāvji un cietušā tuvinieki tiesas zālē uz sprieduma nolasīšanu netika ielaisti. Vairākas stundas žurnālisti un mirušā vīrieša radi stāvēja aiz durvīm bez jebkādiem paskaidrojumiem un pretēji likumu normām. Kad tās atvērās, konvojs, kas veda attaisnotos bijušos policistus, negaidīti ar dūrēm uzbruka žurnālistiem. Kāda preses pārstāve tika atgrūsta pret sienu un sasita muguru, kāds cits – nogrūsts uz grīdas, bet televīzijas pārstāvim tik tikko izdevās noturēt savu dārgo kameru, lai tā no sitiena nenokristu zemē. Tā taču nav nezin kāda noslēpuma atklāšana, ja abas procesā iesaistītās puses – kā tiesājamie un viņu tuvinieki, tā nosistā vīrieša radi – par iztiesāšanas vietu un laiku uzzinās iepriekš un viņiem būs nodrošinātas viņu likumiskās tiesības būt klāt tiesas procesā, lai dzirdētu spriedumu. Pagaidām vēl nav atcelts likums, kas tajā atļauj piedalīties arī masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem. Protams, normatīvajos aktos ir nosaukti procesi, kuros tas nav atļauts, taču Latgales priekšpilsētas tiesas procesa nav šajā kategorijā. Un kā vērtēt konvoja uzbrukumu žurnālistiem? Par to ierosināta dienesta izmeklēšana, kas noskaidrošot visus lietas apstākļus. Ja dienesta pārbaudē atklāsies, ka policisti pārkāpuši likumu, viņi tikšot atbilstoši sodīti. Tiktāl skaidrs. Tomēr jautājumi paliek un šaubas par Latvijas tieslietu sistēmas taisno mugurkaulu – arī.
Par tiesām un tiesisko nihilismu sabiedrībā jau runāts daudz. Trešās varas pārstāvji, ieskaitot Augstāko tiesu un tās priekšsēdētāju Andri Guļānu, ir daudz darījuši, lai kliedētu sabiedrības neuzticību tiesai. Taču mēs jau kopš padomju laikiem esam pieraduši likumu apiet ar līkumu, un vēl joprojām grūti tikt vaļā no šā dubultās morāles standarta. Tas ir tāpat kā ar citiem nelādzīgiem ieradumiem. Turklāt kritikas krustugunīs parasti vispirms nokļūst tie, kas ir redzamāki, un tās ir arī tiesas. Šonedēļ notikušais vienā no tām liks pārdomāt, cik tiesas ir taisnas mūsu valstī. Žurnālista uzdevums nav lemt, vai cilvēka nosišanā apsūdzēto bijušo policistu attaisnošana bija pietiekami pamatota. Runājot par tieslietu sistēmu, visvairāk pārmetumu saņem tiesas un tiesneši, tomēr tos nevar attiecināt uz visiem. Būtu taču smieklīgi apgalvot, ka visi tiesneši ir ļoti kompetenti, bet viņu darba apstākļi – nožēlojami un otrādi. Daudzi juristi, cik atļauj likums, pūlas padarīt savu darbu pietiekami atklātu. Tas nav viegli, jo sevišķi tad, kad apkārt notiek tādas lietas kā nupat Latgales priekšpilsētā, kas atkal uzdzīs kārtējās, cerams, nepamatotas, šaubas par to, vai tiesās notiekošais pilnībā atbilst ne vien likumu prasībām, bet arī sabiedrības interesēm. Notikušais Rīgā, manuprāt, drīzāk vērtējams kā nevēlēšanās, lai tiesas zālē sāktos neapmierinātība un šaubas par to, vai spriedums ir taisnīgs un pamatots. Varbūt gribēja labi, bet iznāca kā vienmēr.
Konvoja rīcību izvērtēs dienesta izmeklēšanas komisija. Notikušā kopainā tam varētu būt pienācīgi noformēta fona loma, kas parādīja pašu galveno – attieksmi pret atklātību tiesu sistēmā.
Atgādināšu vien, ka jau pērn sākās starptautisku organizāciju atbalstīta programma par atklātību Latvijas tiesās. Skumjākais secinājums visa notikušā sakarā bijis kādam interneta portāla «Delfi» lasītājam: «Tas ir kārtējais pierādījums manai tēzei, ka normāliem cilvēkiem šajā valstī nav ko darīt! Mani bērni jau no mazām dienām tiks audzināti ar domu, ka pēc iespējas ātrāk jāpamet šī topošā Baltkrievijas dubultniece, kuru sauc Latvija…»
