Viens no svarīgākajiem ES uzdevumiem ir patērētāju drošības, veselības un ekonomisko interešu aizsardzība, vienlaikus nodrošinot patērētāju tiesības uz informāciju un izglītību.
Viens no svarīgākajiem ES uzdevumiem ir patērētāju drošības, veselības un ekonomisko interešu aizsardzība, vienlaikus nodrošinot patērētāju tiesības uz informāciju un izglītību. Tajā pašā laikā ES nodrošina patērētāju apvienību veidošanu savu interešu aizstāvībai. Patērētāju tiesības tiek ņemtas vērā kā nozīmīgas pamattiesības, izstrādājot un ieviešot citu ES politiku.
Patērētāju tiesību politikas attīstība
Patērētāju aizsardzības politika kā individuāla ES politika tika definēta tikai 1992. gadā parakstītajā līgumā par Eiropas Savienību jeb Māstrihtas līgumā. Tomēr šīs politikas darbības un kontroles pamatprincipi un mehānismi Eiropas Kopienā attīstījās jau pirms vairākām desmitgadēm.
Atsevišķas norādes uz nepieciešamību rūpēties par patērētājiem un aizsargāt viņu tiesības rodamas jau 1957. gadā Eiropas ekonomiskās kopienas dibināšanas līgumā. Piemēram, tika izvirzīts mērķis «dzīves līmeņa paaugstināšana» vai tādas attīstības aizliegums, «kas kaitētu patērētājiem». Tomēr tādēļ, ka dažādās valstīs bijusi atšķirīga likumdošana, institucionālā un sociālā sistēma, šie politiskie principi tika īstenoti dažādi.
Lai veicinātu patērētāju aktīvāku iesaistīšanu tādā iekšējā tirgus attīstībā, kas pamatos būtu vienoti patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi, 1972. gadā Parīzes ES Padomē tika pieņemts politisks lēmums veidot kopēju politiku patērētāju tiesību aizsardzībai. Drīzumā, 1975. gadā, Eiropas Komisija radīja pirmo patērētāju tiesību aizsardzības programmu, kurā bija noteiktas patērētāju pamattiesības:
veselības aizsardzība un drošība,
patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība,
tiesības uz drošu informāciju,
patērētāju tiesiskā aizsardzība.
Šie pamatprincipi sākotnēji tika integrēti kopienas atsevišķās politikās (ekonomiskajā, kopējā lauksaimniecības politikā, vides, transporta un enerģētikas politikā). Patērētāju tiesību aizsardzība attīstījās samērā gausi un nedroši, jo tā nereti sadūrās ar ekonomiski stiprākās rūpniecības (ražotāju) interesēm.
Jaunu attīstības dinamiku
patērētāju aizsardzības politika ES ieguva līdz ar Vienotā Eiropas akta stāšanos spēkā 1987. gadā. Eiropas Kopienas līguma 100. panta a apakšpunktā tika noteikts, ka turpmāk, pilnveidojot Eiropas iekšējo tirgu, jāievēro augsts patērētāju un viņu veselības, drošības un vides aizsardzības līmenis.
Patērētāju tiesību aizsardzība kā atsevišķa ES politika tika nostiprināta Māstrihtas līgumā un 1997. gadā vēl vairāk akcentēta un pastiprināta Amsterdamas līgumā. Vienotu patērētāju tiesību aizsardzību ES mērogā stiprināja arī 1987. gadā ieviestais vispārīgais savstarpējās atzīšanas princips, kura jēga ir šāda: ko legāli ražo un tirgo kādā dalībvalstī, to drīkst pārdot visā kopienā.
Drošībai un veselībai
Atsevišķos gadījumos tiek pieļauts daļēji ierobežot brīvā tirgus darbību. Spilgtākais piemērs bija liellopu sērgas (sūkļveida encefalopātijas BSE) izplatība 1996. gadā, kuras dēļ vairākām valstīm tika piemērots liellopu gaļas eksporta pilnīgs aizliegums.
Lielā mērā tieši pateicoties BSE krīzei, pēdējo piecu gadu laikā ES ievērojami stiprinājusi patērētāju aizsardzības standartus – īpaši patērētāju veselības un pārtikas drošības jomā. Pieņemti stingrāki noteikumi attiecībā uz sastāvu un derīguma termiņu visiem pārtikas produktiem, izstrādāti saraksti, kas precīzi nosaka atļautās un aizliegtās papildvielas, obligāti īpaši jāmarķē ģenētiski pārveidotie (modificētie) produkti un līdzīgi.
Izstrādājot jaunāko patērētāju aizsardzības stratēģiju 2002. – 2006. gadam, konstatēts, ka ES iedzīvotāji joprojām vēl nejūtas pietiekami droši, veicot iepirkumus citās ES valstīs. Tādēļ par galvenajiem uzdevumiem nākamajiem gadiem ar dažādu direktīvu un kopēju standartu palīdzību noteikts:
veidot pēc iespējas augstāku vienoto patērētāju tiesību aizsardzību;
nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzības likumdošanas ieviešanu praksē;
iesaistīt patērētāju organizācijas ES politikas veidošanā.
Patērētāju tiesību aizsardzība Latvijā
Latvijas likumdošana šajā jomā ir saskaņota ar ES politiku, un pirmsākumi tam meklējami jau 1992. gadā, kad tika pieņemts likums «Par patērētāju tiesību aizsardzību», bet galvenais stratēģiskais dokuments šajā nozarē ir valdības 1995. gadā pieņemtā Patērētāju interešu aizsardzības programma, kas darbojas kā Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas apakšprogramma. Vēl šajā sakarā var minēt Reklāmas likumu, Preču un pakalpojumu drošības likumu, likumu «Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem» un vēl citus lēmumus. 1998. gadā Latvijā tika izveidots Patērētāju tiesību aizsardzības centrs – galvenā iestāde, kas atbild par patērētāju aizsardzības likumdošanas organizāciju valstī. Centrs ir atbildīgs par lielāko daļu nepārtikas preču uzraudzību Latvijā, bet pie mums tirgus uzraudzībā iesaistītas vēl arī citas institūcijas – Valsts sanitārā inspekcija, Pārtikas un veterinārā dienesta pārvalde, Akcizēto preču pārvalde un līdzīgas.
Lielākā problēma pie mums ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji ir slikti informēti par savām tiesībām, un tieši tādēļ preču pārdevējiem izdodas viņus apmānīt un pat iebiedēt. Par to, ka patērētāju tiesību jautājumi pie mums ir ļoti aktuāli, liecina apstāklis, ka patērētāji arvien biežāk vēršas ar dažādiem jautājumiem un sūdzībām Patērētāju aizsardzības centrā. Turklāt Latvijā izveidojies jau vairāk nekā desmit patērētāju interešu aizstāvības klubu, 1999. gadā nodibināta Patērētāju tiesību aizstāvības asociācija.
***
Ko iegūsim, ko zaudēsim ES?
Ieguvumi:
ieviešot ES kvalitātes prasības un stingrākus kontroles mehānismus, Latvijas patērētājiem būs pieejamas kvalitatīvākas preces un pakalpojumi, patērētāji tiks labāk pasargāti no nekvalitatīvu, nedrošu un veselībai bīstamu preču iegādes;
ieviešot augstākas kvalitātes prasības, Latvijā nevarēs ievest un realizēt zemas kvalitātes, nedrošas preces;
pievienojoties ES un pilnībā ieviešot ES kvalitātes prasības visos ražošanas uzņēmumos, augs uzticība Latvijas precēm Eiropā un citur pasaulē;
pievienojoties ES patērētāju tiesību aizsardzības politikas principiem, palielināsies arī ārvalstu tūristu uzticība Latvijā sniegtajiem pakalpojumiem, un paredzams Latvijā ieceļojošo tūristu skaita pieaugums.
Zaudējumi:
arvien retāk tirdzniecības vietās būs atrodamas lētas, zemas kvalitātes preces, kas, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju zemo pirktspēju, līdz šim tomēr bijušas populāras;
uzņēmumi, kas nespēs nodrošināt ES standartiem atbilstošu preču un pakalpojumu kvalitāti, arvien biežāk saskarsies ar individuālu patērētāju un patērētāju asociāciju sūdzībām, un būs ievērojami apgrūtināta to spēja konkurēt iekšējā tirgū.
