Jūnija sākumā mēs, 27 žurnālisti no Latvijas reģionālajiem laikrakstiem, apmeklējām Zviedriju.
Jūnija sākumā mēs, 27 žurnālisti no Latvijas reģionālajiem laikrakstiem, apmeklējām Zviedriju. Braucienu bija sarūpējusi Latvijas Ārlietu ministrija un LR vēstniecība Zviedrijā sadarbībā ar Zviedrijas Ārlietu ministriju un Norčēpingas, Linčēpingas un Sēderčēpingas pilsētu domēm.
«Ziņu» lasītāji, jādomā, atceras publikāciju sēriju pagājušā gada nogalē, kurā iepazīstināju ar Somijas pieredzi Eiropas Savienībā (ES). Toreiz tas bija pirmais pasākums ārzemēs, kas praksē nostiprināja zināšanas par ES plusiem un mīnusiem, ko nu jau gada garumā smeļamies LR Ārlietu ministrijas organizētajā semināru ciklā. Zviedrijas apmeklējums bija mūsu otrā iespēja «pataustīt drēbi». Un, protams, arī šoreiz mēģināšu viņpus jūras dzirdēto, redzēto un piedzīvoto izlikt melns uz balta, neslēpjot ne zviedru un savu pozitīvo, ne negatīvo attieksmi par aliansi kopumā un Latviju kā vienu no tās iespējamām dalībniecēm.
Mūsu mērķis bija apzināt pārmaiņas, kādas Zviedrijas pilsoņi piedzīvojuši kultūrā, pašvaldību, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu darbībā pēc viņu iestāšanās ES, tādēļ mūsu pirmā vizīte bija Zviedrijas Pašvaldību savienībā. Diemžēl kontakts ar šīs iestādes funkcionāru atstāja zināmā mērā mulsinošu iespaidu, jo pat pēc atkārtota priekšlasījuma (kungs uz dažādajiem mūsu jautājumiem atbildēja ar vienām un tām pašām noapaļotajām frāzēm), tā arī netikām gudri, ar ko īsti šīs iestādes 500 (!) ierēdņi nodarbojas.
Profesionāli interesants bija Zviedrijas lielākā konservatīvā dienas laikraksta «Svenska Dagbladet» redakcijas apmeklējums, kurā ārpolitisko materiālu redaktors Lars Rīdings stāstīja, kā ar lasāmvielu tiek piepildīts tik pamatīgs papīra blāķis. Pārsteidzošāka par šo blāķi bija redakcijas telpa, kas bija vai futbola laukuma lielumā: rakstāmgaldi, nosacītas starpsienas nabas augstumā un tāda sajūta kā rūpnīcas cehā.
Pēcpusdienā mūsu pulciņu Latvijas vēstniecības telpās uzņēma vēstnieks Artis Bērtulis. Notika vairākas diskusijas. Mākslinieks no Gēteborgas Truls Olins dalījās pieredzē ES finansējuma saņemšanā kultūras projektiem. Pozitīvi, tas ir, gluži praktiski raugoties uz ES piedāvātajām iespējām, kā arī liekot lietā uzdrīkstēšanos un neatlaidību, Trulam Olinam no ES fonda «Kultūra 2000» izdevies saņemt finansējumu nozīmīgam starptautiskam jauno mākslinieku izstāžu projektam, kurā, starp citu, piedalās arī pieci Latvijas mākslinieki. Savukārt Zviedrijas parlamenta deputāts, moderāts Jorans Lenmarkers pauda savas domas par ES pārveidi, piemērojoties jaunajam dalībvalstu skaitam. Vakara noslēgumā raisījās neformāla, atklāta diskusija ar Zviedrijas Teātru un orķestru asociācijas direktori un vienlaikus arī ar šīs valsts Stratēģisko pētījumu fonda priekšsēdētāju Lailu Freivaldi, bijušo Zviedrijas tieslietu ministri (sekojiet publikācijām «Ziņās» – būs ekskluzīva intervija!). Pieņemšana vēstniecībā bija gaiša un sirsnīga, jutāmies kā Latvijā, tikai – vēl labāk, jo atradāmies viņpus jūrai.
Nākamajās dienās viesojāmies Norčēpingā, kur par mums gādību bija uzņēmusies pilsētas dome: visā turpmākā ceļojuma laikā mūs pavadīja Austrumzviedrijas – Baltijas sadarbības tīkla projektu vadītājs Hans Bjurbeks. Norčēpingā gūtā svarīgākā atziņa: cik vienreizēji skaisti un vērienīgi iespējams pārvērst kādreizējo rūpniecības zonu, tās vietā ierīkojot pilsētnieku iecienītu atpūtas, kultūras un izklaides kompleksu! Protams, tas izmaksāja dārgi, taču zviedri pratuši veiksmīgi piesaistīt ES attiecīgo fondu finanses, un rezultāts – ļoti iespaidīgs.
Bijām arī Linčēpingā un Sēderčēpingā, kur samērā vienmuļās semināru nodarbībās iepazināmies ar saturiski vērienīgiem projektiem, ko zviedri, tā vien šķiet, ar apbrīnojamu vieglumu «cep» dučiem. Tiesa, būdama turīga, pat bagāta valsts, tā spēj nodrošināt līdzfinansējumu arī ārkārtīgi apjomīgiem projektiem, tomēr pārliecinājāmies, ka arī kādas mazas (uz apmēram 1000 salām izkaisītas!) komūnas sīkražotāji pratuši apvienoties, lai kopīgi izstrādātu pieteikumus un saņemtu ES naudiņu nu jau vairākiem projektiem, kurus īstenojot, spējuši ievērojami lielākos apjomos realizēt savu produkciju – zivis, aitādas, adījumus un austos audumus.
Visa Osterjetlandes apgabalā gūtā pieredze mani pārliecināja, ka, balsojot par ES, zviedri nebūt nebija vienprātīgi savā izvēlē. Tomēr viņi, kaut ziemeļnieciski konservatīvi būdami, pratuši atsijāt graudus no pelavām, izšķirties par valstij izdevīgāko attīstības virzienu – kaut arī pēc tam daudzējādā ziņā vajadzēja gan pārgrupēt svarīgus akcentus (tas ir, atteikties no it kā vairāk gribētā par labu tam, ko reāli var sasniegt, saņemot ES atbalstu), gan darba stilu (kaut vai – rafinēto projektu rakstīšanu). Rezultāts ir tāds, kāds tas ir: nu jau praktiski visi Zviedrijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka ir ieguvēji, būdami ES.
No otras puses, braucienā apjautu, kādēļ skandināvi tik ļoti atbalsta Latvijas iestāšanos ES. Viņus tiešām interesē jauns tirgus. Latvijā tas nav necik liels, taču mūsu valsts līdz ar Igauniju un Lietuvu ir pamatīgs tramplīns ES lēcienam austrumu virzienā. Drusciņ jau nu šķiet gan, ka tādējādi tiekam izmantoti. Tomēr tas ir saprotams, turklāt, ja talkā ņem «sniega pikas» teoriju, – jo tālāk tā velsies, jo vairāk ar to saaugsim, kļūdami par vienu, viendabīgu veselu.
