Bijusī Zviedrijas tieslietu ministre, tagad Zviedrijas Skatuves mākslas asociācijas direktore un valsts Stratēģisko pētījumu fonda priekšsēdētāja Laila Freivalde – intervijā «Ziņu» komentētājam Andrejam Janavam.
Bijusī Zviedrijas tieslietu ministre, tagad Zviedrijas Skatuves mākslas asociācijas direktore un valsts Stratēģisko pētījumu fonda priekšsēdētāja Laila Freivalde – intervijā «Ziņu» komentētājam Andrejam Janavam.
Man prieks, ka Latvijas žurnālisti pirms referenduma atbraukuši uz Zviedriju paskatīties, ko Zviedrijai nozīmējusi iestāšanās Eiropas Savienībā. Kaut mūsu zemes ir dažādas, mums tomēr ir arī daudz kopīga. Varu pastāstīt vairāk par to, ko ES devusi Zviedrijas kultūras dzīves attīstībā. Būtu tiešām labi, ja cilvēki Latvijā tiktu informēti, ka Zviedrija ir daļa no ES. Par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Es domāju – statistiskā ziņā.
Iespējams, ka tas vēl priekšā, taču vai arī ikdienā kultūras dzīvē var manīt, ka kaut kas mainījies pēc formālās iestāšanās ES? Un kā ES vispār skatās uz kultūru, cik lielu nozīmi tai piešķir?
Kāda ir ES misija kultūrā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir svarīgi ielūkoties ES pamatdokumentos. Tajos teikts: ES uzdevums ir veicināt kultūras attīstību savienības valstīs (šeit vēlos uzsvērt vienu ļoti svarīgu vārdu!) ar cieņu pret katras valsts nacionālajām un reģionālajām īpatnībām un daudzveidību. Un uzdevums ir arī vairot ES dalībvalstu kopējo kultūras mantojumu – jo mums, eiropiešiem, taču ir kaut kāds kopējs kultūras mantojums!
Varbūt to var apzīmēt ar ierasto terminu Vecā pasaule?
Jā, un kā sens īpašums tā ir jākopj. Tādēļ ir svarīgi attīstīt sadarbību starp visām valstīm, paredzot šim nolūkam arī ekonomisku atbalstu. Taču ES neredz kultūru kā kopēju prioritāti: pirmām kārtām katrai valstij pašai jāgādā par savu kultūru. No kopējā ES katla atbalstīt nacionālo kultūru var tikai daļēji.
Vai tādēļ kultūra ES dokumentos ir nošķirta no juridiskiem un ekonomikas jautājumiem?
Tas patiešām ir ļoti svarīgi, jo daudzas valstis baidās no tā, ka ES mēģinās radīt kaut kādu kopēju kultūru, ka zudīs katrai zemei piemītošās īpatnības. Varu skaidri pasacīt, ka tā tas nav. Kultūras aspektā Eiropas vērtība tieši slēpjas apstāklī, ka tā sastāv no tik daudzām atšķirīgām kultūrām. Turklāt ne tikai vienā valstī, bet arī reģionos kultūra var būt atšķirīga. Lūk, Zviedrija ir ļoti liela valsts ar deviņiem miljoniem iedzīvotāju, ar ļoti lieliem attālumiem. Ziemeļu apgabalos kultūra stipri atšķiras no dienvidu apgabalu kultūras, kur tā ir tuva vāciešu, dāņu kultūrai, bet ziemeļniekiem lielāks kontakts ar somiem, norvēģiem un krieviem. Ir svarīgi saprast un respektēt atšķirības arī starp vienas valsts dažādām iedzīvotāju daļām. Manuprāt, Zviedrijas iesaistīšanās ES ir pastiprinājusi zviedru vēlmi pēc šīm atšķirībām. Un ar ES palīdzību to iespējams arī ekonomiski veicināt.
Ko tas nozīmē praksē – ekonomiski veicināt?
Kultūra ir sektors, kurā naudas vienmēr ir par maz: arvien vairāk ir cilvēku, kas grib nodarboties ar teātri, mūziku un līdzīgi, nekā tam ir finansiālo iespēju. Uz mata tāpat kā Latvijā ir arī Zviedrijā: arī pie mums šajā jomā ir bezdarbnieki. Katru gadu tiek izglītoti jauni mūziķi, aktieri un dejotāji. Puse nonāk bezdarbniekos. Taču sabiedrību interesē mūzika, teātris, kultūra tiek pieprasīta. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka pēc iestāšanās ES mūsu valstij pavērās iespējas iegūt līdzekļus no ES Kultūras fonda. Tas gan nav tas lielākais: pieciem gadiem paredzēti tikai 167 miljoni eiro. Tas nav daudz, ja salīdzina, piemēram, ar ES mediju programmu, kurai paredzēti 400 miljoni eiro. Taču kultūru atbalsta arī citi ES fondi un programmas. Piemēram, kultūras mērķiem bieži tiek izmantota arī pētniecības un tehnikas attīstības programma – bibliotēku, arhīvu, muzeju atbalstam. Arī izglītībā ES darbojas divas lielas programmas – «Sokrāts» un «Leonardo da Vinči» –; arī no tām tiek atvēlēti līdzekļi kultūras projektiem. Piemēram, mākslas skolām. Taču paši svarīgākie ir ES strukturālie fondi, kuros koncentrēta trešdaļa visa ES budžeta. Šie fondi ir domāti, lai atbalstītu reģionālo un sociālo attīstību. Tās valstis, kas dibināja ES, ekonomiski bija ļoti atšķirīgas. Piemēram, Vācija bija industriāla, bet Portugāle, Spānija, Grieķija – ļoti atpalikušas. Bija svarīgi palīdzēt trūcīgajām valstīm, jo ES nav pieņemams, ka cilvēki dzīvo uz atšķirīgiem ekonomikas, tas nozīmē, arī sociālajiem pakāpieniem. Tādēļ tika izveidoti šie fondi, kas ir milzīgi.
Kā tos var izmantot kultūrai?
Kultūra ir tā, kas palīdz radīt vai veicināt optimismu. Piemēram, kaut kur agrāk bijušas raktuves, taču tad tās ir tukšas un vairs nedod ienākumus. Seko bezdarbs, nabadzība. Šie cilvēki jāiedrošina darīt kaut ko citu, tas ir, viņos jāiededz optimisms. Un te kultūra kļūst nozīmīga. Cilvēki mana, ka viņiem ir labas skolas, teātri, mūzika, un viņi saprot, ka ir vērts cīnīties par to, lai savai vietai atkal rastu kādu ekonomisku pamatu. Ar kultūru tiek radītas arī ekonomiskās attīstības iespējas. Tas labi redzams ES dienvidu valstīs: tūrisms ir tas, kas izglābj daļu Spānijas, Grieķijas, Portugāles iedzīvotāju no nabadzības. Savukārt tūrismu ļoti lielā mērā veicina kultūras bagātības, kuras ir svarīgi nemitīgi vairot.
Vai varat minēt kaut ko par ES Zviedrijai piešķirto finansiālo atbalstu?
Kultūras vajadzībām Zviedrija saņēmusi ievērojamas summas, turklāt apmēram 80 procentu – no strukturālajiem fondiem, 10 procentu – no Kultūras fonda, bet atlikušos 10 procentus – no izglītības, tūrisma vai reģionālās sadarbības fondiem. Taču ir viena nelaime: lai dabūtu ES naudu, pašiem arī jādod apmēram puse. Tādēļ nelieliem projektiem nereti nav kur dabūt līdzfinansējumu. Tādēļ Zviedrijā bieži vien arī pavisam nelieliem projektiem paredzēts dažādo valdības fondu atbalsts.
Vai jūs neminētu kādu piemēru?
To ir ļoti daudz, simtiem! Bet ir kāds ļoti svarīgs liels projekts, kas realizēts par ES naudu. Zviedrijā līdz šim visas kinofilmas tika ražotas, uzņemtas Stokholmā. Taču valstī ir daudz pamestu rūpnīcu. Radās doma, ka varētu šīs ēkas izmantot, lai filmas būtu iespējams ražot ārpus Stokholmas. Un tagad jau daudzas uzņemtas ārpus galvaspilsētas, to skaitā arī lielos starptautiskos festivālos atzītas filmas tapušas kādā mazā pilsētiņā, iepriekš tas būtu licies galīgi neiespējami.
Cits piemērs. Zviedrijā nav pārāk attīstīts balets, bet interese par šo mākslas veidu, par deju vispār arvien palielinās, īpaši jauniešu vidū. Ar ES līdzekļiem tika atbalstīts projekts dejas kompānijas izveidei valsts ziemeļos polārajā reģionā.
Un ir vēl kāds projekts, kurā iesaistīta arī Latvija. Mūsu valsts rietumos kādā vietā reiz bija raktuves. Tāds milzīgs caurums nekādi netika izmantots. Kādai operdziedātājai radās ideja, ka tur varētu izveidot brīvdabas operas teātri. Viņa savāca naudu projekta iesākšanai, vēlāk dabūja naudu no ES. Bedres apakšā ir ūdens, ezeriņā izbūvēja saliņu, apkārt sēž cilvēki… Tagad tur ielūdz operas māksliniekus pat no citām valstīm. Un arī no Rīgas operas tur bija mākslinieki. Labākais, ko esmu piedzīvojusi, bija Sonoras Vaices dziedātā ārija no operas «Lucia di Lammermoor»!… Zviedrijas opera šim brīvdabas amfiteātrim nestāv klāt! Žēl, ka tas izmantojams vienīgi vasarā.
Zviedrijā ir ļoti labas bibliotēkas…
Jā, tās ir katrā pašvaldībā. Taču laukos bija problēmas tās datorizēt. Palīdzēja ES. Man šķiet, ka tagad visas nu ir datorizētas. Un, protams, ir ļoti daudz citu projektu, kas īstenoti par ES līdzekļiem.
Piecos gados, kopš Zviedrija ir ES locekle, tā tiešām veiksmīgi izmatojusi iespējas pie tiem tikt. Vai, jūsuprāt, arī Latviju sagaidīs līdzīgas izredzes?
Nē, tas nav iespējams, jo uzreiz pievienosies ļoti daudzas jaunas valstis. Tāpēc daudz kas būs citādi. Taču attiecībā uz kultūru nekas īpaši nemainīsies: tā vienmēr tik lielā mērā sabiedrību iespaidos sociāli un ekonomiski, ka ES būs spiesta atbalstīt kultūras dzīvi pat tādos gadījumos, ja tā nelabprāt piekritīs piešķirt naudu citiem, piemēram, tīri ekonomiskiem mērķiem.
Cilvēki baidās, ka būs kaut kāda bezpersoniska Eiropas kultūra. Vai tas manāms Zviedrijā?
Droši varu sacīt: nekādā ziņā. Tieši otrādi. Tagad, kad arī formāli esam daļa no Eiropas, mums ir vēl svarīgāk aizstāvēt visu zviedrisko. Esmu novērojusi daudzus, kas beidzamajos gados sākuši pastiprināti interesēties par to, kas ir zviedrisks. Tajā pašā laikā palielinās interese par citu valstu kultūrām. Attīstoties savstarpējiem tiešajiem, ekonomiskajiem un kultūras sakariem, attīstās arī sadarbība. Atveras apziņa. Zviedri dzīvojuši bez kariem, ilgstoši bijuši diezgan izolēti… Tagad, es domāju, ir ļoti veselīgi, ka Zviedrija ir it kā atvērusi acis: izrādās, ka ir tik daudz interesanta ne tikai svešās valstīs, bet arī pašu zemē!
Tātad jūs arī Latvijai iesakāt pievienoties ES?
Kultūras aspektā nevaru atrast nevienu argumentu, kādēļ Latvijai nebūtu izdevīgi iestāties ES. Jūsu valsts noteikti nezaudēs nacionālo identitāti, taču var iegūt līdzekļus tās uzturēšanai, kopšanai.
Visbeidzot: vai apmeklēsiet dziesmu svētkus Rīgā?
Jā, noteikti, turklāt ar 30 draugiem! Zviedriem. Organizējam kopīgu braucienu. Zviedrijā koru dziedāšana ir gandrīz tikpat lielā cieņā kā Latvijā, taču ne tik vērienīgi. Tā ir viena no Latvijas tautas nacionālās identitātes izpausmēm. Vai tā zudīs vai saglabāsies – to nekādā ziņā nenoteiks ne ES, ne kāds cits, tikai paši Latvijas iedzīvotāji.
Paldies par sarunu!
