Jelgava ir pilsēta, kurā mēdz atgriezties. Vēsturiski iedibinājušās tradīcijas liecina, ka atgriežas gan karaļi un šarlatāni, gan komponisti un mākslinieki.
Jelgava ir pilsēta, kurā mēdz atgriezties. Vēsturiski iedibinājušās tradīcijas liecina, ka atgriežas gan karaļi un šarlatāni, gan komponisti un mākslinieki. Lai gan gadsimti sen jau nomainījuši kultūras un sadzīves tradīcijas, atgriešanās vēlmi Jelgava ir saglabājusi. Tāpēc nav brīnums, ka arī mūslaikos cilvēki vairākkārt savu dzīvi saista tieši ar šo pilsētu. Otro reizi Jelgavu par savu stikla kalnu var saukt jaunais diriģents Aigars Merijs – Meri.
Pirmā sezona ar kori «Zemgale» pagājusi, nopietni un smagi strādājot. Jaunajā diriģenta un kora kopdzīvē bijuši gan pārsteiguma pilni gandarījuma mirkļi, gan arī viena otra rūgtena vilšanās. Aigars pašlaik ir 2. kursa Mūzikas akadēmijas maģistrantūras students, kora «Blagovest» diriģents, izbraukājis kā pasaules jauniešu kora dziedātājs gandrīz puspasaules un tagad skarbā prasīgumā neatlaidīgi un spītīgi ceļ kora «Zemgale» muzikālās kvalitātes latiņu. Lai gan dziesmu svētku skates jau labi sen kā aiz muguras, kora sezona vēl ne tuvu nav izskanējusi. Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, 14. jūnijā, pulksten 14 Sv.Annas baznīcā jelgavniekiem būs iespēja dzirdēt Š.Guno «Messe solennelle», kuru savā koncertā – eksāmenā diriģēs Aigars Merijs – Meri, un viņa sabiedrotie būs koris «Zemgale», Dobeles skolotāju koris «Sidrabe», solisti Jānis Kurševs, Endijs Rozenbergs un Ginta Siliņa, ērģelnieks Jānis Pelše.
Kā tu pirmo reizi nokļuvi Jelgavā?
Jelgavā sāku mācīties tāpēc, ka mani izmeta no «dārziņiem» (E.Dārziņa Mūzikas vidusskola – I.V.). Latviešu valodā dabūju seši… (Tāpēc man joprojām ir problēmas tekstos salikt komatus.) Mūs izmeta abus ar klarnetistu Eduardu Altmani (jelgavnieka Alvila Altmaņa dēlu), tagad viņš spēlē Igaunijas operas orķestrī un Igaunijas simfoniskajā… Toreiz izmeta diezgan daudzus, kas tagad ir labi un augsti vērtēti mūziķi.
Tā jau ir tradicionāla parādība, ka talantīgi cilvēki bieži tiek izsviesti no skolām…
Kad mani izmeta, gāju uz «mediņiem» (J.Mediņa Mūzikas vidusskola – I.V.). Tur jau viss bija nokomplektēts, tāpēc nokļuvu Jelgavā. Sāku mācīties diriģēšanu pie Jāņa Keiča. Viņš man deva pirmajam kursam salīdzinoši grūtu programmu, bet līdz ar to es ļoti ātri sapratu, ka nežēlīgi jāstrādā. Jau trešajā kursā bija republikas diriģentu konkurss. Vietējā Jelgavas priekšatlases konkursā dabūju pēdējo vietu, un visi mani nežēlīgi rāja, ka tā nedrīkst diriģēt «Lauztās priedes»… Bet, kad aizbraucu uz Liepāju, dabūju pirmo vietu. Un tad jau izveidojās «štamps» – katru gadu konkurss un katru gadu pirmā vieta.
Tas tevi garīgi baroja…
Jā, un jau uzreiz trešajā kursā sāku strādāt ar Jelgavas universitātes kori «Naktstaureņi». Sākumā man ar to gāja dažādi. Es ar viņiem cīnījos. Iznākt jau iznāca, bet toreiz nebija tāda gandarījuma. Un likās – kā tad tā, kāpēc viņi nedzied tik labi… Turklāt arī repertuārs no manas puses bija absolūts maksimālisms. Vēlāk jau kaut kā viss aizgāja.
Kāds bija iemesls, ka tu aizgāji no «Naktstaureņiem»?
Vienkārši sāku mācīties Rīgā, un koris beidza pastāvēt kā jauktais koris, tas palika par sieviešu kori. Man vajadzīgs jauktais koris… Piecus gadus nobraukāju uz Jelgavu, tad stājos konservatorijā «uz diriģentiem», kur arī veiksmīgi tiku. Lai gan vienu brīdi pēc mūzikas koledžas man likās – pietiek mācīties (un tā jau daudziem šķiet, it īpaši pēc mūzikas koledžas), bet tas bija ļoti īsu mirkli. Leons Amoliņš man ir diriģēšanas pasniedzējs, orķestra diriģēšanu mācos pie Jāņa Zirņa. Simfonisko diriģēšanu nu jau mācos trešo gadu.
Tu esi ticis arī pie «dzīva» orķestra?
Jā, bet ārzemēs. Grieķijā ar Volosas pilsētas orķestri taisīju A.Ramiresa «Missa Criola». Tas gan nebija tradicionālās izpratnes orķestris, klāt bija ģitāra, klavieres. Grieķijā bijām kopā ar kori «Blagovest».
Kā nonāci korī «Blagovest»?
Vienkārši. Sākumā tur aizgāju kā dziedātājs (uz noteiktu projektu), mēs braucām uz konkursu Austrijā, kur dabūjām ceturto vietu, un ar nākamo gadu šajā korī arī sāku strādāt.
Tev jau ir vēl kori, kuros tu strādā…
Pirms šīs sezonas Jelgavā strādāju Limbažos, un tas bija jauks laiks. Toreiz mācījos trešajā kursā, un pirmais gads, kad Limbažu korī sāku strādāt, bija triumfāls – Baumaņu Kārļa Dziesmu dienās pirmā vieta, lielais kauss, nu viss, kā nākas. Pēc tam sanāca ļoti daudz jauniešu un kaut kas vairs kolektīvā nebija kārtībā ar mikroklimatu… Koris palika par jauniešu kori. Tad iestājos maģistrantūrā un domāju, ka vēl braukšu uz Limbažiem, jo tur man bija mīļi cilvēki – tādi dzīves pabērni. Viņi dziedāja korī, un tā bija viņu vienīgā saite ar kaut kādu kultūras izpausmi vispār. Tad nāca «Zemgales» piedāvājums, sakrita mēģinājuma dienas, un es limbažniekiem piedāvāju mēģinājumus sestdienās. Taču viņi sāka «skrullēt ūsas» un rūkt, ka sestdiena ir brīvdiena un tad ir jāatpūšas… Bet Limbažos es ļoti daudz iemācījos. Vismaz to, ko nedrīkst darīt kopā ar kori.
Un ko tad nedrīkst darīt kopā ar kori?
Daudz ko… Visu laiku jāsaglabā kaut kāda distance.
Robeža, kuru drīkst vai nedrīkst pārkāpt – vai tev neliekas, ka tas ir tāds mākslīgs dalījums «diriģents un koris»?
Labāk ir šo robežu uzturēt mākslīgi.
Kāpēc?
Kaut kas vienmēr jāatstāj nezināms par sevi.
Vai tev neliekas, ka šīs norobežošanās dēļ par tevi nesāk domāt, ka esi iedomīgs un augstprātīgs cilvēks?
Es zinu – domā. Ļoti daudzi jau tā domā.
Vai tev šī robeža palīdz dzīvot?
Jā, protams.
Kā tu izturies pret dažādām neveiksmēm?
Ja kaut kas līdz galam neiznāk, arī pat tad, ja tas nav manas vainas dēļ, es nevaru šo vainu neuzņemties. It kā saprotu, ka neesmu vainīgs, bet tik un tā iekšēji sevi vainoju. Tas tā vienmēr bijis, un, cik man šodienas pieredze rāda, tik drīz vien nebeigsies. Man kaut kur iekšā ir milzīga atbildības izjūta. Brīžam ir ļoti grūti, un es zinu, ka ir pat nepareizi.
Pirmais gads kopā ar kori «Zemgale» – kas ir pats grūtākais?
Grūtākais… Man jau liekas, ka tagad šo kori ļoti labi pazīstu. Es runāšu nākotnes izteiksmē. Mērķtiecība manī ir diezgan izteikta, un, ja es kaut ko daru, tad zinu, ka tiešām to izdarīšu. Bet brīžam liekas, ka šur tur kādā koristā tā mērķa izjūta nedaudz pazūd, izplēn. Un tad jānodarbojas vairāk nevis ar tīri mākslinieciskām lietām, bet ar sociālo psiholoģiju. Jāmēģina iedvest pārliecība par saviem spēkiem, kas īstenībā pat brīžam neatbilst patiesībai. Jo ir reizes, kad es zinu – koris nevar. Bet ar «jūs taču varat!» viņi tomēr nodzied. Lai gan bieži vien viņi patiešām nevar, tas ir tas princips «čerez ņemogu»*. Šāds princips vienreiz iet cauri, bet otrreiz nedarbojas. Ar jelgavniekiem tiešām esmu daudz sviedrus izlējis, un viņi man līdzi, un pirmais gads bijis ļoti sekmīgs. It sevišķi otrajā pusgadā koncertos patiešām parādījās kvalitāte. Kā jau visiem koriem, arī šim ir griesti… Un viss labais, kas šajā gadā noticis, bijis virs tiem griestiem…
Lai pakāptos virs griestiem, vajadzīgs daudz spēka, neatlaidības un pacietības. Tāpēc kārtējā kora mēģinājumā Aigars atkal būs bargs un piekasīgs, nepielūdzams un valdonīgs, lai mīlestībā atmaigtu tikai brīdī, kad rada mūziku…
* Caur nevaru (no krievu valodas).
