Mana ģimene pirmās neatkarības laikā nebija turīga, tāpēc 1941. gada izsūtīšanai viņus nevajadzēja ķert, taču viss izvērtās citādi.
Mana ģimene pirmās neatkarības laikā nebija turīga, tāpēc 1941. gada izsūtīšanai viņus nevajadzēja ķert, taču viss izvērtās citādi. Vecātēva darba devējs bija turīgs, kas padomju varai nebūt nebija pa prātam, tāpēc 14. jūnija rītā pie ģimenes dzīvesvietas durvīm atskanēja skaļi klauvējieni un izsaucieni krievu valodā. Atlauzuši durvis, iebrucēji pārmeklēja māju, cerot atrast ģimeni, taču mana vecāmāte ar dažus mēnešus veco meitiņu bija paslēpusies pagrabā. Omīte, dzirdot apkalto zābaku dunu tieši virs savas galvas un cenšoties iemidzināt zīdaini, nosirmoja vienas dienas laikā, bet nelaime gāja secen, un viņa ar bērnu netika izsūtīta. Tiesa, nelūgtie ciemiņi aiznesa visu, kas viņiem likās vērtīgs – no griestiem pat norāva lustru, kuras spīdīgie elementi atgādināja zeltu. Vecamtēvam tā nepaveicās – viņu okupācijas varas pārstāvji atrada darbavietā un iedzina lopu vagonā.
Asarām par izjaukto ģimeni bija jānožūst, jo vecāmāte rūpējās par sevi un mazuli, taču ar katru dienu aizvien vairāk likās, ka vīru mājās sagaidīt neizdosies. Tieši tāpēc liels bija viņas pārsteigums, kad pēc astoņiem mēnešiem pie mājas durvīm atskanēja kluss klauvējiens un durvju priekšā stāvēja izģindis, rēgam līdzīgs vecaistēvs. Paspēris soli siltajā istabā, viņš saļima. Tikai trešajā dienā nācis pie samaņas, vecaistēvs spēja atcerēties notikušo. Trīcošām lūpām, ik pa brīdim nespēkā apstādamies, vecaistēvs stāstīja piedzīvoto murgu, kas pilnībā sabeidza veselību un lika pēc dažiem gadiem viņa sirdij 32 gadu vecumā apstāties.
Ceļš uz Sibīriju cilvēkiem pilnajā, pēc izkārnījumiem smirdošajā vagonā, kur ik brīdi atskanēja vaidi un raudas, nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas sākās galamērķī. Bads, aukstums, trūcīgs apģērbs, sitieni, vājprātīgi dzīves apstākļi – tas varēja salauzt pat visspēcīgāko. Vecaistēvs saprata – no turienes jābēg. Nakts aizsegā viņš izbēga no nometnes un sasniedza tuvējo dzelzceļa staciju. Pirms tam viņš bija uzzinājis, kurā laikā tai cauri ies kravas vilciens. Negribu iedziļināties sīkumos, taču varu pateikt, ka vecātēva plāns izdevās, un viņš, ar bikšu siksnu piesējies pie vagona riteņu ass, sāka garo mājupceļu. Laikam jau kāds augstāks spēks neļāva viņam nosalt vai krist zaldātu ķetnās, kas uz dzelzceļa veica pārbaudes – neviens neieraudzīja vīrieti zem vagona. Mājās atgriezties izdevās, tiesa, ar apsaldētām rokām, kas vairs neļāva pilnvērtīgi strādāt, un smagu plaušu karsoni, bet, beidzot savu stāstu, vecaistēvs tikai piebildis: «Daudzi tā arī paliks tur…»
