Konkursam tika pieteikti 12 jancīgākie Jāņi, taču tā noteikumiem atbilda astoņi. «Ziņu» lasītāju nākamais uzdevums ir balsot par pašu jancīgāko.
Konkursam tika pieteikti 12 jancīgākie Jāņi, taču tā noteikumiem atbilda astoņi. «Ziņu» lasītāju nākamais uzdevums ir balsot par pašu jancīgāko. Lai to izdarītu, no sestdienas, 14. jūnija, laikraksta jāizgriež, jūsuprāt, paša jancīgākā Jāņa foto un jānogādā «Zemgales Ziņu» redakcijā Raiņa ielā 20 līdz 19. jūnijam. Konkursantus un viņu pieteicējus sveiksim Zāļu tirgū Driksas un Katoļu ielas krustojumā 21. jūnijā pulksten 12. Balsojiet, un varbūt jūsu Jānis uzvarēs!
Jānis Dzalbs – 23 gadi, strādā veikalā «Aga», kolēģu saukts par Jančuku. Jānis kolektīvā, īpaši meiteņu vidū, ir mīlēts un daudzināts. Pašam viņam ļoti patīk savs vārds, bet, ja liktenis kādreiz būs dāvājis dēlu, viņa vārds būšot Margots. Jānim jūnijā ir arī dzimšanas diena. Līgo svētkus viņš parasti pavada radu un draugu lokā pie kādas upes, kur uzslieta telts, iekurts ugunskurs un ēsts vecmāmiņas sietais siers un dzerts alus. Vecmāmiņas alus esot īpaši gards – tumšs, putojošs un no apiņiem rūgtens. No veikalā pirktajiem Jānis ciena «Aldara», «Pilzenes» un «Lāčplēša» alu. Atmiņā palikuši Jāņi armijā. Līgo vakarā katrs karavīrs ticis pie alus krūzītes (Jānim šķitis, ka alus bijis atšķaidīts ar ūdeni) un gabaliņa siera. Pagalmā kurējies arī ugunskurs. Atmiņā ir arī Jāņi, kad bērnībā kopā ar draugu pa nakti aizbēguši uz kolhoza lielo placi un pa kluso vērojuši, kā lielie līksmojas Jāņu priekos, dzer alu un dzied.
*
Jānis Stunkus – strādā veikalā «Būvniecības ABC» par pārdevēju, bet pēc darba atgriežas mājās pie ģimenes, kurā augustā gaidāms mazulītis. Konkursam Jāni pieteica laba paziņa, kas viņu raksturoja kā ļoti lielu aktīvistu, jautrības gara uzturētāju, jokdari un visādi citādi interesantu cilvēku. Katrā ziņā draugi ne dienu nevar bez viņa un Jānis – bez draugiem. Vārdu Jānim devis tēvs, jo tas viņam ļoti paticis. Līgo svētki tiek svinēti katru gadu citā vietā pēc ierastās tradīcijas – ar alu, desiņām un sieru. Atmiņā palikuši Jāņi Londonā kādā krodziņā. Tur pie blakus galdiņa arī ar alu un sieru svētkus svinējuši latvieši. Beigās iznākusi jautra latviešu kompānija, kas pieskandinājusi visu krodziņu. Jānim garšo alus, ko viņš iemīlējis pamazām, kad sācis dzert to ar baudu, rūpīgi izgaršojot.
*
Jānis Pētersons – 27 gadi, strādā apdrošināšanas sabiedrībā «Balta». Vasaras krāšņākos svētkus Jānis parasti svin draugu pulkā pie ūdeņiem. Šogad apmēram 20 sveicēju un gaviļnieks dosies uz Usmas ezeru. Starp draugiem, kas kopā turas kopš studiju laikiem LLU, Jānis ir viens. Svētku pasākumā obligātas ir sporta spēles, peldēšanās un, protams, dziedāšana. Atceroties iepriekšējā gada īsāko nakti, Jānis stāsta, ka uz rīta pusi puiši vēl vēlējušies uzraut kādu dziesmu radio pavadījumā, taču viena daiļā dzimuma pārstāve mūzikas avotu bija paslēpusi. Jāņotāji bija neatlaidīgi un, piebraukuši ar savu auto pie pašas telts, spēkrata «rādžiņa» skaņu pavadījumā trallinājuši līgo dziesmas līdz pat rītam. Pieteicēja Jāni raksturo kā sportisku, jautru un interesantu cilvēku.
*
Jānis Pundors – SIA «Dārzs» ekspeditors. Bezgala humoristisks, asprātīgs un jautrs. Līgo vakaru Jānis pavada vasarnīcā, kur arvien mazāk vietas paliek redīsiem un kāpostiem, bet vairāk – mauriņam. Jānis stāsta, ka pērnvasar ļoti ātri pazuduši sievasmātes ceptie pīrādziņi. Pavasarī tie atradušies – pašu mīļais sunītis dārza stūrī vienu pēc otra izracis no zemes.Šovasar Jānis viesus sagaidīs ar lāpām rotātu pagalmu. Ar sievu Maldu Jānis šogad svinēs sudrabkāzas, viņa pie vīra trakulībām esot pieradusi. Jānim ļoti garšo tumšais alus. «No alus dzeršanas kuņģim jau vajadzēja iet pa priekšu, bet tas sarāvies maziņš un plāns, » rāda Jānis. Viņa balss bieži skan pa visu Rīgu. Esot Centrāltirgū, Jāni var dzirdēt Pārdaugavā.
*
Jānis Mukāns – skolēns, mācās Jelgavas 3. pamatskolā. Jāņa ģimene dzīvo Valgundes pagastā, kur ir brīnišķīgas vietas svinēšanai. Gaviļniekam ir arī vecākais brālis un vecāka māsa, ar kuriem daudz darbu un nedarbu pastrādāts. Parasti viņi Jāņos laukā ierīkojuši nometni – ar telti –, kā nākas, pie ugunskura ar visādām padarīšanām. Izgulēties centušies dienā, lai naktī nenāktu miegs. Jāņa māmiņa Inna stāsta, ka dēls, kā jau zēns, ir draisks, kustīgs un reizēm arī izstrādā kādu palaidnību. Taču saimniecībā gan bērni palīdzot – mazgā veļu, maltīti pagatavo, arī uz Jāņiem paši šašliku taisa. Pirmo reizi Jānis ar māsu astoņu gadu vecumā cepuši cepumus no pankūku mīklas. Izdevušies lieliski, taču pēc gatavošanas procesa «šmuce» virtuvē bijusi liela.
Jāņa skolotāja puisi raksturo kā draudzīgu, izpalīdzīgu un uzcītīgu.
*
Jānis Dubults – 17 gadu vecs jelgavnieks, kas sevi sauc par veiksminieku, jo ir vienīgais bērns ģimenē. Viņam nav brāļu un māsu, kas iekārotu Jānim piederošas un mīļas lietas. Konkursam puisi pieteica kaimiņiene, jo viņš esot interesants un komunikabls. Pats Jānis stāsta, ka arī viņa vectēvs un krustēvs esot Jāņi, tādēļ Līgo vakarā dažkārt vienuviet esot visi trīs. Lauku mājās Viesturos allaž tiekot kurts ugunskurs, ēsts siers un uzdzerts alus. Brīvajā laikā Jānis klausās mūziku un ar draugiem uzspēlē bumbu. Viņa vājības esot automašīnas un meitenes. Iespējams, ka nākotnē Jāni varēsim redzēt kādā televīzijas raidījumā, jo jaunietis nopietni apsver iespēju pēc 2. ģimnāzijas absolvēšanas studēt žurnālistiku. Viņaprāt, Jāņi no mūsu vidus tik ātri neizzudīšot, jo vārds pietiekami populārs esot arī jaunajā paaudzē.
*
Jānis Rūdaps – 32 gadi, Zemessardzes 52. kājnieku bataljona apbruņojuma speciālists. Jānis savu vārdadienu svin lauku mājās Līvbērzē. Darbavietā Jānis sveicienus saņem jau pirms vārda svētkiem, tad nu kopā ar kolēģiem sanāk pie Lielupes vai kādā pirtiņā. Sasniegts arī sava veida rekords – vienos Jāņos gaviļnieks saņēmis piecus vainagus. Savukārt vēl citu reizi līgotāji, pārģērbušies līdz nepazīšanai, apciemoja savus kaimiņus, kas atnācējus tiešām nepazina. Arī Jāņa dēls Ričards ir svinētāju vidū, taču sešgadīgajam puisēnam līgošanu ap divpadsmitiem izjauc miega pele.
Kolēģi stāsta, ka Jānim ļoti patīk jokot, stāstīt jautrus atgadījumus, kompānijā viņš ir ļoti smaidīgs un liels optimists, kas uztur pozitīvu garu.
*
Jānis Veikšāns, ansambļa «Emburgas zēni» vadītājs un bundzinieks. Parasti jāņus svin, muzicējot kopā ar savu kolektīvu. Taču šie svētki būs izņēmums, un droši vien šogad Emburgas zēni varēs arī iedzert kādu alus kausu. Parasti Jānim dāvina visādas jancīgas lietas – interesantas krūzes ar vēderiem un dibeniem. Par laiku gaviļnieks uzskata vidusskolas gadus, kad pie viņa jāņos mājās pulcējās visa klase – līgotāji aizņēma vai visu pagalmu.
Jānis stāsta, ka blēņu dziesmas «Emburgas zēni» vis nedzied, bet gan blēņas darot paši. Īpaši viņiem patīkot «amzierēties» ar meitenēm. Savukārt Jāņa pieteicēja stāsta, ka viņš ir «unikims», ne cilvēks, kuram nav pēc vārda kabatā jālien, un viss, ko stāsta Jānis, ir ļoti, ļoti interesanti.
*
Jānis Putniņš – pensionārs, cilvēks, kas, par spīti daudzajiem pārbaudījumiem dzīvē, spējis saglabāt humora izjūtu. Visjaukākās atmiņas par Jāņiem saglabājušās no bērnu dienām, kad, puika būdams, sūtīts uz lauku mājām pie saimniekiem. Kalnciemā viesojies kāds svarīgs vīrs, kas sūrojās, ka no sauļošanās viņam āda iet nost. Deviņgadīgais Jānis, asprātis būdams, tūlīt atbildējis: «Nu nekas, varēs pastalas taisīt!» Ilgu laiku vīrs ar mazo nav sarunājies. Vēlāk abi vienojušies, ka Jānis varētu piepelnīties, lielā tēvoča istabā sizdams mušas, likme bija norunāta par mušu divi santīmi. Padomju laikā, kad jāņogas sauktas par pelšenēm, kolēģi gaviļnieka motociklu izpušķojuši ar ozolzariem, par ko brīnījušies gan gājēji, gan arī milicijas ceļa inspektori.
