Klāt Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, kad daudzviet būs mītiņi, atmiņu ugunskuri.
Klāt Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, kad daudzviet būs mītiņi, atmiņu ugunskuri. Viens no vairāk nekā 14 tūkstošiem cilvēku, kurus apcietināja un izveda no Latvijas 1941. gada 13., 14., jūnijā, bija astoņpadsmitgadīgais Rīgas Franču liceja audzēknis Jānis Benze.
Vēlāk pēc atgriešanās, augstākās izglītības un zinātniskā grāda iegūšanas viņš kļuva par vienu no ilggadējiem LLU pasniedzējiem, kas Ekonomikas fakultātē nostrādāja vairāk nekā trīsdesmit gadu –- kopš fakultātes pirmsākumiem pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū līdz pat 1996. gadam. Kā atceras viņa kolēģe Grāmatvedības un finansu katedras vadītāja Ingrīda Jakušonoka, docents Benze kā ļoti erudīts zinātnieks, kas pārvalda angļu, franču un vācu valodu, deviņdesmito gadu sākumā pirmais uzrakstīja studentiem un kolēģiem ļoti vajadzīgu mācību grāmatu «Finanšu grāmatvedība» par Eiropā lietoto grāmatvedības un uzskaites sistēmu. Šis darbs jau piedzīvojis vairākus izdevumus, un studenti to izmanto vēl tagad.
Paskaidrojums cilvēkiem brīvajā pasaulē
Taču ir vēl cita viņa dzīvē ļoti svarīga grāmata – «Elles pievārtē». Tā iznāca kā auditorfirmas «Grāmatvedis» cieņas pilna un uzmundrinoša dāvana pensijā aizvadītajam kolēģim, kuru pēkšņi skārusi slimība, kas stipri ierobežo viņa kustības.
Auditorfirmas darbinieki zināja, ka astoņdesmito gadu beigās Jānis Benze, liekot lietā labo atmiņu, aprakstījis savas ģimenes dzīvi izsūtījumā. Šie pieraksti tapuši it kā tikai ģimenes vajadzībām. Proti, Jānis Benze gribēja pastāstīt par komunistiskā terora laikā pārdzīvoto savai māsīcai, kas dzīvo ASV. Apmēram gada laikā tapušo vairāk nekā divsimt lappušu garo tekstu viņš pārtulkoja angliski, jo diemžēl latviešu valodu māsīca pietiekami labi nesaprot. Par firmas līdzekļiem izdotā grāmata iznāca cietos vākos, glītā iesējumā, taču tirāža bija neliela, bez kādām pretenzijām uz peļņu – tikai tūkstotis eksemplāru. Tās raitā valoda, ilustrācijas (paša autora zīmējumi) vedina uz domām, ka arī šī grāmata varētu piedzīvot atkārtotu izdevumu. Ja ne latviski, varbūt angliski vai franciski, kas vēl būtu jāiztulko. 1998. gadā Jānim Benzem par šo darbu tika piešķirta Zviedrijā darbojošās Baltiešu Humanistiskās apvienības prēmija.
Vienīgais piemineklis
«Elles pievārtē» ir īpašs, docenta Benzes tautsaimniecisks skatījums, kas nav tik izteikts citiem šā literatūras žanra darbiem. Ar pārcilvēciskām pūlēm izsūtīto ierīkotās zvejnieku apmetnes Jeņisejas krastā drīz vien pēc «čekas» rīkojuma tika pamestas. Palika tik vien kā tukšas mājas un kapsētas. «Visa milzīgā cilvēku pārvietošana uz ziemeļiem tagad liekas kā pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, ja vien tās mērķis nebija, cik vien iespējams, pasliktināt izsūtīto dzīves apstākļus, lai viņi nomirtu lielākā skaitā. Var jau būt, ka valsts varas noteicēji domāja mūs katram gadījumam aizvākt tālāk no acīm, varbūt patiesi gaidīja Japānas iestāšanos karā, bet tad gan varas noteicēju bailēm vajadzēja būt milzīgām acīm… Milzīgais cilvēku daudzums ziemeļos bija pilnīgi lieks, to uzturēšanai bija jāizlieto lieli līdzekļi, it īpaši no Amerikas ievestie pārtikas produkti. Tā kā lielāko daļu cilvēku izsēdināja burtiski klajā laukā, vajadzēja vest daudz kokmateriālu kaut vai kādu māju būvei. Ar šiem izdevumiem padomju vara nerēķinājās. «Čekas» uzskati un ideoloģija bija pārāki par pašiem vienkāršākajiem ekonomiskajiem aprēķiniem,» «Elles pievārtē» raksta Jānis Benze.
Jelgavas politiski represēto apvienības «Staburadze» priekšsēdis Ilmārs Uzāns, kas arī izsūtījumā nonāca Jeņisejas lejtecē, uzteic Jāņa Benzes lielisko atmiņu. Proti, grāmatā pieminēti, šķiet, vairāki simti izsūtīto. Par vairākiem no viņiem tuviniekiem zināms ļoti maz. «Elles pievārtē» stāsta par cilvēkiem, kuru vārdi citādi no tautas piemiņas būtu zuduši. Tā, piemēram, būtu noticis ar mūsu pašu Vircavas pagasta Dimantu saimniekiem Gramkaviem. Ģimeni 1941. gada 14. jūnijā izveda. Tēvs Kārlis gāja bojā Vjatlagā, vienīgais dēls Jānis, par kuru stāstīts «Elles pievārtē», noslīka ziemeļos. Vecā Gramkavu māte Anna gan vēlāk Vircavā atgriezās, taču nu, kā stāsta tagadējie Dimantu saimnieki un Gramkavu mātes aprūpētāji, jau gadus trīsdesmit ir viņā saulē. Te vietā būtu atgādināt par «Staburadzes» ideju izveidot Pārlielupē Svētbirzē piemiņas sienu ar visu mūsu novada politiski represēto personu vārdiem, kas tā arī vēl nav guvusi atbalstu.
Kad gars ir stiprāks par slimību
Jau gadus piecus Jānis Benze ir slimības piesaistīts savam dzīvoklim. Viņu aprūpē ģimene, jo īpaši dzīvesdraudzene Velta, ar kuru kopā nodzīvoti piecdesmit divi gadi, no tiem pirmie pieci izsūtījumā. Par spīti cienījamajam vecumam un slimības radītajām grūtībām, Jānis Benze vēl aizvien ir možs. Ar interesi lasa grāmatas par vēsturi, turklāt to dara ne tikai latviešu, bet arī angļu, franču, vācu un krievu valodā. Grāmatas piegādā izsūtījuma gados iepazītie uzticamie draugi – jelgavnieks Pēteris Dzintars un valmierietis Romāns Dūnis. Par visu lasīto viņam ir ko piebilst, ieteikt, brīdināt. Piemēram, runājot par jūras lietām (par tām Jānis Benze aizrautīgi lasa jau no Franču liceja laikiem), viņš savā lieliskajā atmiņā varēja atsaukt lasītāju vēstuli, kas bija publicēta pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Jelgavas avīzē «Darba Uzvara». Tur kāds komunistu, būtībā teroristu, grupas pārstāvis bija dižojies, ka, lūk, viņš ar saviem drauģeļiem 1936. gada novembrī Jelgavas kuģu piestātnē ielavījies tvaikoņa «Indra» rūmē, tur aizcirtis koka konstrukcijas, kurām vajadzēja nodrošināt, lai kuģī ielādētā graudu krava būtu stabila. Kā zināms, ceļā uz Somiju šis tvaikonis nelielā vētrā nogrima. Gāja bojā septiņi vīri, kas, protams, nebija nekādi buržuji. Tā neviļus tika atmesta ideja, ka Jelgava varētu kļūt par graudu eksportostu.
Ar zināmu interesi Jānis Benze lasa vēsturnieka Visvalža Lāča grāmatas par Otro pasaules karu. Viņš gan ir pilnīgā neizpratnē par šā politiski asā vīra skepsi, domājot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. «Es domāju, ka 20. septembrī tauta nobalsos «par». Galu galā cilvēki nav tik naivi, lai to nesaprastu,» piebilst Jānis Benze.
Pārskatot avīzes, sirmais zinātnieks katru dienu kaut pāris rezumējošu teikumu atzīmē kladē. To viņš darot tikai tāpēc, lai vingrinātu slimības paralizēto labo roku, kas pēc šāda treniņa jau klausa labāk. Taču, manuprāt, šīs dažas katru dienu ierakstītās rindas uzskatāmi liecina, ka zinātkārs, pasaulē ieinteresēts cilvēks, par spīti fiziski nomācošajiem apstākļiem, savā garā var būt brīvs. Šī gudrība Jānim Benzem palīdzējusi jaunībā pārvarēt izsūtījuma grūtības, un tā palīdz arī vecumdienās pārvarēt slimības. Ar autora atļauju citēju dažus ierakstus.
15.04. Venecuēlā nogāzto prezidentu pēc divu dienu aresta atkal ar godu iecēla prezidenta amatā. To divu dienu pagaidu prezidentu savukārt aizsūtīja vienu māju tālāk. Tāds jocīgs notikums.
30.04. Eiropas Savienībā turpina strīdēties par nākamo konstitūciju. Daži iesaka ievēlēt divus prezidentus uzreiz – tāpat kā Senajā Romas republikā, kur bija divi konsuli. Tad gan tikai šļura viens iznāks, jo divi kaķi vienā maisā nesadzīvos.
04.05. Šodien ir svētdiena, un tāpēc ziņu nav. Šajā 4. maijā ir Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadiena. Tas toreiz bija liels un svarīgs notikums. Pēc 52 nebrīves gadiem atkal bijām brīvi. Es toreiz aizbraucu uz Rīgu, un tie bija neaizmirstami mirkļi.
23.05. Teroristi no «Al Qaeda» piedraudējuši Norvēģijai. Bet kamdēļ? Laikam cer, ka tur būs mazāk modrības. Tos neliešus visur vajadzētu iznīdēt, bet kā lai viņus dabū rokā? Pat Sadamu Huseinu nevar atrast – pazudis kā žīds pa Miķeliem.
27.05. Šoreiz Latvija nekādus panākumus Eirovīzijā neguva. Katrreiz jau māte vis raušus necep.
04.06. Globalizācijas pretinieki sarīkojuši lielus tračus Šveices pilsētās. Veikaliem izsisti logi, tie izlaupīti. Ko gan viņi ar to grib pierādīt? Vai, viņuprāt, vajag ieviest sociālismu un komunismu? Viņus vajadzētu uz pieciem gadiem pielikt pie koku gāšanas, tad dabūtu zināt, kas tas sociālisms tāds ir.
