Pirms pāris mēnešiem Rīgā satikās vairāki bērnības draugi. Tagad viņiem katram ir ap piecdesmit.
Pirms pāris mēnešiem Rīgā satikās vairāki bērnības draugi. Tagad viņiem katram ir ap piecdesmit. Lai gan visus vieno tālu aiz Urāliem pavadītā bērnība un vēlāk dažādas likstas saistībā ar viņu «pretvalstisko izcelšanos», viņi netikās pārāk bieži. Arī tagad katrs klusībā vēlējās, kaut nebūtu bijis jāsatiekas šeit – Meža kapos. Jo nu arī Zinta palikusi bez mammas.
Draugi galvenajos vilcienos zināja, kādu savu vecāku «grēku» dēļ viņi piedzimuši tūkstošiem kilometru tālu no civilizācijas: vainojams bija Baigais gads. Vienīgi Zinta nekad nebija tikusi gudra, jo kaut kas «neklapēja»: pārējo draugu mammas bija arestētas un deportētas 1941. gada 14. jūnijā, bet viņas mamma – tikai pēc pieciem gadiem. Lai kā viņa bija mēģinājusi iztaujāt, māte vienmēr bija atbildējusi izvairīgi. Tādēļ arī iznāca tā, ka patiesība – reizē romantiska un baisa – atklājās tikai tajā dienā, kad Zintas māte šķita savu noslēpumu uz mūžiem iznesusi klusuma valstībā. To bēru mielasta laikā pastāstīja kāda sieviete, kas šo stāstu savukārt bija saņēmusi mantojumā no savas mātes.
***
1941. gada vasarā Aina pēc skolas pabeigšanas devās uz laukiem Vidzemes pusē pie savas draudzenes Vijas radiem. Viņām, abām rīdziniecēm, sagādāja līksmu prieku rasotas pļavas un rīta peldes klusajā ezerā. Bija pagājusi bērnība, rokās reālskolas atestāts un priekšā sapņi par nākotni, studijām universitātes Ķīmijas fakultātē.
Bija Jāņu priekšvakars. Abas meitenes augu dienu bija palīdzējušas Vijas radiem savākt pēdējo sienu. Viņas, grābdamas un vezumus kraudamas, bija satvīkušas, tādēļ pēc darba beigām, kamēr saimniece lika raudzēties mīklu speķraušiem, bet saimnieks ar dēlu devās uz mežiņu pēc meijām un slēja mastā jāņuguni, abas rīdzinieces aizskrēja uz ezeru. Kad dienas putekļi un siena kņudoņa bija atstāta ūdenī, abas laiski gulēja smiltīs, ļaudamās nogurumam, saulei un Līgo vakara gaidām.
Tai brīdi garām gāja divi puiši, uz kuru piederību studentu saimei norādīja korporeļu cepurītes. Ēvalds un Vilnis. Arī viņi, tālu gājienu mērojuši, gribēja nopeldēties. Jauniešiem satiekoties, kaut kur augstu debesīs noklikšķēja kāds slēdzītis, un, ieskatījušies viens otram acīs, Aina un Ēvalds saprata, ka viņi ir viena veselā pusītes.
Bija Līgo vakars, un, protams, uzziedēja papardes. Ainai viss šķita uzplaucis, smaržojošs pēc jāņuzālēm un mīlestības, gribējās skriet, lidot, smieties! Tikai Ēvalds šo noskaņu gandrīz sabojāja, sākdams stāstīt kaut ko pavisam nesaprotamu par notikumiem Rīgā nedēļu iepriekš: kaut kādus nevainīgus cilvēkus arestēja, sabāza lopu vagonos un kaut kur aizveda… Ainai tas nepavisam neinteresēja, it sevišķi negribējās, ka to stāsta tieši Ēvalds.
Pēc pāris nedēļām Ēvalds un Vilnis atkal apciemoja meitenes. Visi četratā šūpojās laivā un pļāpāja. Tad pēkšņi Ēvalds paziņoja: «Meitenes, mēs ar Vilni bēgsim uz ārzemēm. Mani vecāki apcietināti, tūkstošiem cilvēku aizdzīti nezin kur, dzirdēts – esot nošautie. Zināms arī, kas noticis ar tām sievietēm, kuras pagājušajā ziemā it kā pazudušas bez vēsts: viņas izvaroja un pēc tam nomocīja «augšā puļķīši – apakšā muļķīši», tas ir, krievu zaldāti tais muļķīgajās micēs. Mēs esam cieši nolēmuši bēgt. Brauciet, meitenes, mums līdzi!»
Aina un Vija neticēja. Pēc tam sadusmojās. Vēl pēc brīža Aina sāka raudāt un saukt: «Muļķi, muļķi jūs abi esat!» Viņa negribēja samierināties, ka spoku stāstu dēļ iemīļotais skrien kaut kur prom pasaulē.
Puiši meitenēm stāstīja, ka Latviju sagaida drūmi laiki, ka pret sarkanajām briesmām cīnīties būs neiespējami. Beidzās ar to, ka Vija jau gandrīz bija gatava doties zēniem līdzi, bet vienmēr apvaldītākā Aina tomēr pateica Ēvaldam kategorisku «nē»: viņai jāstājas augstskolā, vecāki uz viņu liekot cerības, un vispār tas, ka viņa Ēvaldu no sirds iemīlējusi, nenozīmē, ka tādēļ būtu jādauzās kaut kur prom pa galvu, pa kalu. Turklāt Aina klusībā bija pārliecināta, ka puiši tikai māžojas un patiesībā nekur nedēsies: kaut kas nedzirdēts, ka varētu pamest dzimteni, kaut arī pēc tam, kad arestēts Ēvalda miesīgs tēvs…
Pēc divām nedēļām Ēvalds un Vilnis tomēr pazuda. Aina jutās tā, it kā viņai būtu zudis pamats zem kājām. «Nodevējs!» viņa klusībā sašuta. «Un kā viņš zvērēja mīlestību līdz mūža galam!»
Pēc nepilna gada Aina saņēma vēstuli. Ar starptautiskā Sarkanā Krusta organizācijas starpniecību Ēvalds pavēstīja, ka abi ar draugu esot laimīgi nokļuvuši Zviedrijā, ka abi strādājot «Ēriksona» radiorūpnīcā, ka… Jā, ka viņš, Ēvalds, Ainu ļoti, ļoti mīlot un kādreiz katrā ziņā atbraukšot viņai pakaļ, lai aizvestu uz Zviedriju un apprecētu.
Lai reti, tomēr jaunieši atrada iespēju sarakstīties. Pēc kāda laika Aina uzzināja, ka Ēvalda draugs Vilnis apprecējies ar kādu zviedrieti vārdā Gunilla, bet viņš, Ēvalds, joprojām cerot un ticot kādreiz Ainu aizvest pāri jūrai laivā ar baltu zēģeli…
Pēc diviem gadiem Aina kopā ar Viju atkal vadīja vasaru pie draudzenes radiem Vidzemē. Tur meitenes iepazinās ar Rihardu – jaunu latviešu leģionāru virsnieku, kas bija izkārtojis oficiālu iespēju izceļot uz Vāciju. Viņš, arī ieskatījies Ainā, uzstājīgi aicināja pievienoties un doties līdzi. Aina pateica – nē. Lai gan viņa Rihardam neko nebilda par Ēvaldu, klusībā tomēr ļoti ticēja, ka gan jau kādreiz mīļotais atgriezīsies no tā jūras krasta. Tādējādi Aina palaida garām jau otro iespēju pamest Latviju. Vija viņai pārmeta neizlēmību, kaut kādu muļķīgu pieķeršanos sapņiem, kuriem nav lemts piepildīties, un tā joprojām. Aina palika pie sava un Latvijā.
Pagāja vēl pāris gadu. Karš bija aizdārdējis. Abas draudzenes gatavojās pabeigt universitāti. Kādā pavasara dienā pie Ainas dzīvokļa durvīm pieklauvēja trīs cilvēki – divi jauni vīrieši un slaida gaišmate. Ainai pamira sirds: Ēvalds! Un kopā ar viņu – Vilnis un viņa sieva Gunilla. Ēvalds pateica īsi: «Esam ieradušies tev pakaļ, bez tevis es Zviedrijā neatgriezīšos.» Dažās drudžaina prieka un jūtu uzplūdu dienās Aina ar Viju uzzināja, ka trijotne no Zviedrijas bija pamanījusies izgādāt vīzas un pa sauszemi caur Viborgu tikt līdz Ļeņingradai. Tur labi ģērbtos jauniešus ar tumšām brillēm uz acīm noturējuši par spiegiem, apcietinājuši, taču drīz atbrīvojuši, un viņi turpinājuši ceļu uz Rīgu – pēc Ainas!
Meitenes sirds dauzījās aiz prieka, mīlestības un no satraukuma: nu viņa bija izšķīrusies un nolēmusi doties līdzi savam liktenim vārdā Ēvalds, turklāt nu jau pilnīgi vienalga – tepat, pāri jūrai vai vēl tālāk, kaut uz pasaules malu.
Abu puišu «Ēriksona» firmā strādājot iekrātā nauda tika izlietota, lai atrastu laivu un pārdrošu zvejnieku, kas piekrita četrus jauniešus nogādāt Zviedrijā. Kad pienāca laiks atvadīties, Vija apkampa Ainu un, asarām plūstot, čukstēja: «Cik tu gan esi laimīga! Tāda mīlestība kā tev taču mēdz būt tikai kinofilmās…»
Arī Aina raudāja: lai gan Latvija beidzamajos gados bija tik ļoti izmainījusies uz slikto pusi, tomēr bija sāpīgi pamest dzimteni un vecākus. Tomēr viņa arī bija pārliecināta par mīlestības un uzticības pilnu nākotni, tādēļ Lielais Nezināmais vilināja ar kutinošu azartu.
… Zvejas laiva bija tikusi kādus sešdesmit kilometrus no krasta, kad sākās negaiss un vētra. Zvejnieks sauca, ka, visticamāk, laiva nomaldījusies no kursa. Tobrīd tas nešķita svarīgi: vairāk par visu gribējās palikt dzīviem. Laivu pārtvēra robežsardzes kuteris. Nogādāja krastā. Tieši kurā krastā, to Aina tā arī nesaprata. Bija trīs robežsargi – divi krievi un viens soms. Kas zina, vai tā bijusi Ēvalda piedāvātā nauda vai kaut kādi maģiski vārdi, bet krievi pēc ilgas šaubīšanās bija piekrituši bēgļus palaist brīvībā uz visām četrām debess pusēm – sak, kas tad viņiem. Taču soms iecirtās. Lēni valstīdams vārdus, viņš nepielūdzami atkārtoja: «Kārtībai jābūt. Jāraksta dokuments.»
Pēc dažām dienām Ēvalds, Aina, Vilnis un Gunilla bija nogādāti Ļeņingradā. Gunilla kā Zviedrijas pavalstniece tika izraidīta no PSRS. Ēvaldu un Vilni nošāva turpat cietuma pagalmā. Bet Ainu iesēdināja Pulmaņa vagonā un aizsūtīja uz Sibīriju.
Vēl pēc desmit gadiem, 1956. gadā, kad pienāca tā dēvētais «Hruščova atkusnis», Aina varēja atgriezties Latvijā. Viņas ceļš uz «laimīgo krastu» bija beidzies. Viņa neatgriezās viena, bet ar meitu Zintu un klusu tukšumu sirdī. Gadi, zemu atalgots darbs trīs vietās vienlaikus, meitas izglītošana un vēlāk arī mazbērni šo tukšumu pamazām aizpildīja, taču ne reizi nepārkāpts bija palicis klusums: Aina nekad, nevienam, izņemot jaunības draudzeni Viju, nebija bildusi ne pušplēsta vārda par savu mīlestībā noslīkušo dzīvi.
***
Pēc šā stāsta bēru viesi piecēlās kājās. Bija iestājies klusums. Un tad notika brīnums: lai gan Zintas acis bija asaru pilnas, lai arī viņas draugiem kaklā bija ievēlies smags kamols, likās, ka klusums ir materializējis; tas šķita kā viegla migla rasotā rītā paceļamies un izplēnam gaišajā pavasarī. Un mēs, bērinieki, bez vārdiem pacēlām vīna glāzi – par ciešanām un par laimi, par Ēvaldu un draudzību, par mīlestību, atmiņām un – par piemiņu.
