Polija ar saviem gandrīz 40 miljoniem iedzīvotāju ES paplašināšanās procesā spēlējusi vienu no vadošajām lomām.
Polija ar saviem gandrīz 40 miljoniem iedzīvotāju ES paplašināšanās procesā spēlējusi vienu no vadošajām lomām. Tieši šī valsts bija nepiekāpīgākā sarunu procesā par subsīdijām lauksaimniecībā nodarbinātajiem līdz pat pēdējam brīdim, cerot panākt līdzvērtīgus nosacījumus visām kandidātvalstīm ar tagadējām ES dalībvalstīm. Atklāti sakot, grūti iedomāties paplašināto Eiropu bez Polijas, jo tieši uz to daudzas ES dalībvalstis skatās kā uz vērā ņemamu darbaspēka un tirgus potenciālu.
Tomēr Polijas sarunvežiem tā arī neizdevās panākt vēlamos rezultātus, kas arī bija par pamatu bažām, vai Polijas vēlētāji referendumā nobalsos par iestāšanos ES.
Uztraukumam patiešām bija pamats, jo Polijā atšķirībā no citām kandidātvalstīm bija izvērsta plaša kampaņa pret iestāšanos ES. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Lešeka Millera vadītā mazākuma valdība bija strauji zaudējusi savu popularitāti. Valdībai tika pārmesta solījumu nepildīšana un korumpētība. Tieši tādēļ, baidoties, ka Polijas iedzīvotāji referendumā varētu balsot arī par uzticību savam premjeram, tika izstrādāts rīcības plāns, ja referendumā nepiedalīsies pietiekams skaits vēlētāju (vismaz 50% no balsstiesīgajiem iedzīvotājiem). Proti, šādā gadījumā pēc mēneša tiktu rīkots atkārtots referendums vai arī parlamenta abu palātu balsojumā pieņemts lēmums par referenduma atzīšanu, kaut arī tajā nav bijis kvorums. Konkrētais risinājums gan tiktu pieņemts tikai tad, ja lielākā daļa nobalsojušo poļu būtu teikuši «tak» (poļu val. «jā»). Proti, lai panāktu pozitīvu referenduma rezultātu, parlamentārieši pat bija gatavi grozīt konstitūciju, kas nozīmē tikai to, ka demokrātisko vērtību izpratne poļu paniem krietni vien pieklibo. No tā varam secināt, ka Polija bija maksimāli nodrošinājusies pret negatīvu referenduma iznākumu, jo jau iepriekš bija skaidrs, ka vairums eiroskeptiķu tautas nobalsošanā nepiedalīsies. Tieši šādi visus ticīgos arī aicināja rīkoties Ridzika vadītais antieiropeiski orientētais radio «Maria» (reitingu līderis Polijā). Faktiski vismaz daļēji poļi par pozitīvu referenduma iznākumu (piedalījās gandrīz 60% balsstiesīgo, no kuriem 77% balsoja «par») droši var pateikties tieši aicinājumiem nepiedalīties referendumā, jo lielākā daļa šo cilvēku bija noskaņoti skeptiski pret Polijas dalību ES. Par to liecināja arī «Ziņu» aptauja Varšavas ielās, kur arī iedzīvotāji bija visai skeptiski, necerot uz pārmaiņām tuvākajā nākotnē. Politisko zinātņu institūta profesors Staņislavs Gebetners «Ziņām» norādīja, ka formāli lielā vēlētāju aktivitāte tiek skaidrota ar to, ka šis lēmums poļiem bijis svarīgākais kopš 1989. gada, kad tika apstiprināta konstitūcija, taču patiesībā par pozitīvo balsojumu poļiem būtu jāsaka paldies mērķtiecīgi orientētajai pirmsreferenduma informēšanas kampaņai, kas ilga vairāk nekā gadu.
Oficiālā katoļu baznīcas nostāja gan atšķīrās no reliģiskā radio «Maria» pozīcijas, jo bīskapāts (oficiālā katoļu baznīcas pārstāvniecība), ņemot vērā Romas pāvesta norādījumus, neoficiāli visus ticīgos (un tādu Polijā nav mazums), aicināja balsot par Polijas pievienošanos ES. Tomēr šis aicinājums nebija viennozīmīgs, jo daudzi bīskapi, ņemot vērā savas draudzes nostāju, nerespektēja bīskapāta lēmumu un atklātā tekstā no baznīcas kanceles aicināja balsot pret. Šāda situācija īpaši bija novērojama Austrumpolijā, kas tiek uzskatīta par ekonomiski visvājāko Polijas reģionu. Savu iejaukšanos laicīgās varas kompetencē katoļu baznīcas vadība pamatoja ar to, ka ES nav tikai politiska un saimnieciska organizācija, bet ir arī garīga iespēja, tādēļ baznīcai jārūpējas, lai ES konstitūcijā tiktu iekļautas tādas kristīgās vērtības kā dzīves garantijas no ieņemšanas brīža, laulība un ģimene kā sabiedrības pamatšūna, kas būtībā nozīmē abortu aizliegumu, laulību šķiršanu ierobežošanu un ģimenes lomas stiprināšanu sabiedrībā.
Kampaņā pret Polijas iestāšanos ES kā uzskatāmākie argumenti tika minēti nacionālās identitātes zaudēšana, bezdarba līmeņa paaugstināšanās, mazo un vidējo uzņēmēju konkurētspējas pazemināšanās, plaša patēriņa preču cenu palielināšanās vidēji par 30%, lauku iedzīvotāju dzīves līmeņa un nacionālās valūtas zlota vērtības pazemināšanās, kas arī apstiprinājās, jo uzreiz pēc referenduma dolāra un eiro vērtība pret zlotu cēlās par aptuveni 10 grošiem. Līdztekus šiem argumentiem tika norādīts arī tas, ka sākotnēji Polijai ES kopējā kasē būs jāiemaksā vairāk, nekā tā saņems pretim, bet reliģiski noskaņotā Polijas ģimeņu līga uzsvēra, ka ES netiek atzītas kristīgās vērtības.
Interesanti, ka atšķirībā no citām kandidātvalstīm, kurās jau noritējis referendums par iestāšanos ES, Polijā arī politiskā līmenī bija mērķtiecīgi vadīta opozīcijas kampaņa, kuru vadīja parlamentā pārstāvētā Polijas ģimeņu līga un parlamentārais klubs «Samooborona».
Latvijas atbildīgajām amatpersonām, vadot pirmsreferenduma informēšanas kampaņu, no Polijas noteikti būtu jāmācās tas, ka visus vienlīdz precīzi uzrunāt neizdosies (kampaņa sākta par vēlu), tādēļ jāizvirza prioritātes, īpašu uzmanību veltot lauku iedzīvotājiem un sīkuzņēmējiem ražošanas un tirdzniecības sektorā, jo tieši šie cilvēki līdzīgi kā Polijā arī Latvijā ir visskeptiskāk noskaņoti pret dalību ES.
