Dzirdēts runājam: kas nu tās Latgalē par kazām, ja to laikā kārtīgi neizkaujas!
Dzirdēts runājam: kas nu tās Latgalē par kazām, ja to laikā kārtīgi neizkaujas! Savulaik, krustu šķērsu izbraukājot plašo Krievzemi, novēroju, ka tur daudzviet nemaz nav jārīko kāzas vai citas dzīres, lai izvillotos vismaz līdz pirmajām asinīm. Būdams šādās reizēs klāt, dzirdēju namatēvu samierniecisku skaidrojumu: tāds nu ir krievu cilvēks, cieņu un bijāšanu radis ar kulakiem izsist. Laikam jau tā arī ir īpaša mentalitāte, tautas tradīcija, pret kuru ir bezspēcīga civilizācija vai vismaz priekšstati par to.
Viņnedēļ sestdienas pievakarē Iecavas vidusskolas devītās klases absolventi pulcējās izlaidumā. Bija meijas, ziedi skolotājiem un izlaiduma klases audzēkņiem, gandarījums par pirmā izglītības posma sekmīgu noslēgumu un līdz ar to arī zināms satraukums par atestāta saņemšanu. Kā tas (diemžēl vai paldies Dievam?) beidzamajā laikā pasākts, izlaidumā bija arī no Rīgas ataicināts apsardzes darbinieks. Lai nu kuram, bet viņam savu maizi tovakar bija jānopelna ar sāpēm un pūlēm. Jo bija jāaizstāv sarīkojuma dalībnieki no kāda ciniska kaušļa (arī, starp citu, rīdzinieka), kas uzmācās absolventiem. Kā stāsta aculiecinieks, iztika ar dažiem sāpīgiem sitieniem un «mazām asintiņām»: noalgotajam kārtībniekam izdevās huligānu savaldīt un aizraidīt.
Taču, vai nu tas bija no izlaiduma sarīkojuma padzītais, vai, kas zina (to tagad skaidro policija), kāds cits nenormālais (tiek izteikti pieņēmumi, ka tas varējis būt vai nu narkomāns, vai pat narkodīleris) automašīnā, pilnā ar citiem tikpat brutāliem idiotiem, sāka ālēties Iecavas parkā, kur tobrīd notika diskotēka. Tagad tiek noskaidrots, vai par iemeslu bijis kāds kautiņš vai arī tikai uzmācīga partnera atraidījums pirms dejas, taču ar to izrādījies diezgan, lai pie stūres sēdošo psihopātu padarītu pavisam nevaldāmu: viņš tīšuprāt ar auto vairākkārt ietriecās tieši dejotāju pūlī.
Cietuši pieci cilvēki (divi – ļoti smagi). Līķu neesot. Viens no automašīnā sēdošajiem esot notverts un aizturēts, pārējie it kā aizbēguši…
Gan jau notvers arī pārējos. Gan (ļoti cerams) izveseļosies sakropļotie jaunieši. Taču izlaidumu sezona ir tikko kā sākusies. Un nākamgad būs jauna. Katru gadu skolu izlaidumos līst asinis. Vai tiešām mūsu tautas mentalitāte no okupācijas laikiem saglabājusi nespēju kaut ko svinēt bez alkohola, bez asiņainiem kautiņiem, bez jēlībām runā un uzvedībā?
Piekrītu, ka ir stulbi (arī pieminēto notikumu sakarā) visā vainot tikai okupāciju un tās uzspiesto «kultūru». Ievazātā necieņa pret līdzcilvēkiem, dzīvības likšana uz vieniem svariem ar pusstopu vai narkotiku devu, protams, ir tikai daļēji mantota. Pārējā vaina tomēr jāuzņemas mūsdienu sabiedrībai, kas vismaz formāli nu jau 12 gadu ir brīva un neatkarīga… Un tomēr nav turējusi par pietiekami svarīgu audzināt jauno paaudzi, tam atvēlot ne tikai materiālus, bet arī morālus resursus. Ieilgusī un joprojām neskaidrā izglītības reforma, skolu mūžīgā diedelēšana elementārām vajadzībām, tā teikt, pelēkā ikdiena lielā mērā atstājusi novārtā bērnus, jaunos cilvēkus vispār. Labi, ja viņiem izdevies sniegt elementāras zināšanas; labi, ja kārtējais sarīkojums noticis bez starpgadījumiem; labi, ka tieši šīs skolas durvis nevirina narkodīleri… Šādā gaisotnē skolotāji ir pelnījuši apbrīnu: viņi kā faķīri turpina sēdēt uz savas izraudzītās pulvera mucas.
Arī citur pasaulē, protams, izglītībā ir daudz problēmu. Taču mūsu, Latvijas, skolotājiem par tām vajadzētu vismaz pasmaidīt. Nesen grupa skolu direktoru no Latvijas apmeklēja Šveici. Viesnīcas īpašnieks, to uzzinājis, bija uztraucies tā, it kā viņam būtu jāsagaida kāda kronēta persona. Šveicē būt par skolas direktoru ir tikpat prestiži kā par bankas prezidentu (arī atalgojums ir atbilstošs: ap 8 000 latu mēnesī). Kad pieminētais viesnīcnieks uzzinājis, cik nopelna pedagogi Latvijā, viņš apraudājies un bez samaksas servējis tādas brokastis, ka mūsu tūristi ar grūtībām piecēlušies no galda.
Arī tepat, viņpus jūrai, Zviedrijā, izglītība sagādā problēmas, tikai ne jau pedagogiem vai vecākiem, bet – valdībai. Jo tieši tai jānodrošina nepieciešamais finansējums. Un tas vajadzīgs milzīgs: valstī visa izglītība, tai skaitā arī augstākā, ir bez maksas.
Zviedrijā šovasar gadījās būt tieši «trakajā» nedēļā, kad skolās notika izlaidumi. Norčēpingā, Jenčēpingā, Stokholmā jauniešu bariņi ar smiekliem, jokiem un noteikti ar dzeltenziliem gaisa baloniem rokās trokšņoja no pēcpusdienas līdz nākamā rīta gaismai. Stokholmā radās transporta sastrēgumi. Absolventi lēkāja kravas mašīnu kastēs un pat traktoru piekabēs, mezdami lokus pa pilsētu un saukdami: «Mēs esam lieli malači!», tukšodami pa alus pudelei un vicinādami pieminētos – zviedru karoga krāsu – balonus.
Negribētos teikt: lūk, tāds ir īstenais patriotisms, kam būtu vieta arī Latvijā. Brīnīties iznāk par kaut ko citu: tik striktas kārtības valstī, kāda ir Zviedrija, kur par niecīgu disciplīnas (kur nu vēl satiksmes) pārkāpumu, kāds nenoliedzami ir jauniešu vizināšanās atklātās kravas automašīnās, pienākas pamatīgs sods, šīs «kumeļu dienas» ir izņēmums, kad drīkst to, ko nedrīkst (un neviens neiedomājas pieprasīt) citkārt. Tā ir cieņa pret jauno paaudzi. Cieņa, kas tiek arī novērtēta: izlaiduma ballīšu laikā nav dzirdēts kaut par niecīgāko incidentu.
Savukārt mūs no tiem nepasargās ne atskatīšanās uz drūmo pagātni, ne cerīgā lūkošanās ES virzienā. Kamēr nesāksim par jauno cilvēku audzināšanu rūpēties kompleksi un pēc būtības – sākot ar sociālās aprūpes iestādēm, gājēju pazemes tuneļiem un pienācīgu finansējumu skolām.
