«Sēlijas baltie lielceļi» – tāds nosaukums bija dots Jelgavas Latviešu biedrības organizētajai vienas dienas ekskursijai pa Augšzemgali.
«Sēlijas baltie lielceļi» – tāds nosaukums bija dots Jelgavas Latviešu biedrības organizētajai vienas dienas ekskursijai pa Augšzemgali.
Mūsu ceļamērķis – «Riekstiņi», Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs. Maršruts izraudzīts caur Iecavu, Vecumniekiem, Valli. Taču no nule redzētā jāsaka: «Ja negribat iestigt grūtsirdībā, lūdzami pie Jaunsudrabiņa pa šo ceļu nebrauciet!» Viens no mūsu latviskākajiem rakstniekiem ir šai zemei teicis: «Esi mūžam sveicināta, tu, pelēkā smilts, kas manas pēdas kādreiz saņēmusi mīkstām rokām!» Bet mūsdienās – jo tālāk aiz Vecumniekiem, jo mazāk «pelēkās smilts». Aizauguši grāvji, neapstrādāti tīrumi, krūmi, krūmi, krūmi… Ja pavīd kāds jumts, tad tas vēl joprojām ar pelēkviļņoto padomju šīferi noklāts.
Iebraucot «Riekstiņos», mūs sagaida ēku latviskie skaidu jumti. Un zaļa, kupla zālīte pagalmā. Par šo vietu Jaunsudrabiņš rakstījis: «Mūsmāju sētsvidus bija apaudzis ar zaļu zālīti; tikai balti izmīti celiņi aizstiepās no istabas durvīm uz saimnieku klēti, uz vāgūzi un uz aku…» Bet tagad celiņu vairs nav… Muzeja vadītāja mūs saņem ar uzsaucienu: «Tikai nenobradājiet zāli! Man nav mašīnas, ar ko nopļaut.»
Viss muzejs ir izvietots saimniecības ēkā. Plašu un interesantu informāciju gūstot, ejam mazajā vāgūzītī, kalpu klētī, graudu klētī, skatāmies senus sadzīves priekšmetus, mēģinām atminēt, kam tāds vai citāds rīks noderējis. Memoriālā rakstnieka istaba ar grāmatām, gleznām, fotogrāfijām un viņa personīgajām mantām iekārtota bijušajā saimnieku klētī. Kāpēc tāda pretruna? Kas kalpu zēnam saimnieku klētī būtu darāms? Vai tik vien attaisnojuma, ka mazais Jānis labi saticis ar sešus gadus vecāko saimnieku Janci un vēlāk «Baltajā grāmatā» rakstījis: «Es vasarā bieži biju saimnieku klētī un ziemā viņu kambarītī»? Par to arī tika saņemts vecāsmātes kauninājums: «Tu lien kā suns, lai tev ko iesviež mutē!»
Pietrūkst «Riekstiņos» dzīvības. Dzīvojamā ēka stāv aizslēgta, svešām acīm iekšā neskatāma. Vēl no kādas agrākas ekskursijas atceros, kā savulaik piedurvē uz soliņa sēdēja sirmais «Mūsmāju» Pēterītis, varēja izstaigāt iekšējos kambarus, kurējās plīts… Tagad skurstenis vairs nekūp. Neviļus salīdzinājumam prātā nāk grāmatniecības muzejs «Ķipi» Tērvetes pagastā. Tur vecajās ēkās dzīvība kūsāt kūsā.
Kišku kapos redzējām, kā tēlnieka Ojāra Felberga veidotā piemiņas zīme «Birztaliņa» vieno autora un daudzu «Baltajā» un «Zaļajā» grāmatā minēto neretiešu atdusas vietas. Vēl Neretas Dzirnavsaliņā mūs pavada tēlnieka Induļa Rankas akmenī cirstā Jaunsudrabiņa acu skats. Tad ilgi meklējam atpūtas un pusdienošanas vietu pie nepielaidīgā Saukas ezera un laižam uz sakopto Viesīti. Diemžēl no mazbānīša apskates nekas neiznāk – zemē vientuļi guļ tikai posms šauro sliedīšu.
Sunākstē paugurā stāv baznīca (iesvētīta 1829. gadā). Šajā vietā zemē guldīts arī vecais Stenders (1714 – 1796). «Bildu ābices» autors – mācītājs, valodnieks un rakstnieks – sunākstiešiem gan kalpojis agrākajā baznīcas ēkā. Uz masīvā kapakmens ar grūtībām salasām viņa vārdu un piebildi «Latvis».
«Uz Sēliju ceļš vedīs caur birzīm un pa Augšzemes pauguriem, kur ik uz soļa sajutīsiet pilskalnu un svētakmeņu mitoloģisko burvību,» tā teikts 1998. gadā izdotajā «Latvijas tūrisma ceļvedī». Mūsu garais autobuss tā samaldās, ka attopamies tikai pie Krustpils – Jelgavas dzelzceļa. Un tad klāt ir Staburags. Latviešu tautas sāpju vieta. Caur krasta kokiem nolūkojamies dzelmē, kur dziļumā dus svētā likteņklints. Krastā blakus ir rakstnieku Māras Svīres un Vladimira Kaijaka vasaras māja. Nesen 17. maijā Staburaga parkā atklāja tēlnieces I.Vasiļjevas veidoto piemiņas zīmi «Dieva auss». Staburadziete, pensionēta skolotāja Spīdola Lejniece Aizkraukles rajona laikrakstā «Staburags» raksta: «Biju iedomājusies, ka piemiņas zīme tiks saistīta ar Staburaga avotu, no kura katrs apmeklētājs varētu pasmelt dzidru ūdens lāsi, kā senatnē. Taču piemiņas zīmes izpildījums ne tuvu neattaisno manu iztēli.»
Vīgantes parkā jau gandrīz četrdesmit gadu vairs neburbuļo Liepavots un majestātisko kāpņu sākumā Daugavā nelūkojas Aleksandras Briedes «Daina». Tagad tā skumji stāv uzpludinātās upes krastā.
Daudz ko redzējām, daudz ko ne. Bet pievienojos Māras Svīres teiktajam intervijā «Neatkarīgajai Rīta Avīzei»: «Es nevaru vilties Dzimtenes izjūtā(..) Jūtos vispiemērotākā šai zemei un šī zeme ir vispiemērotākā man.»
