Tā bija gluži parasta diena. Patiesību sakot, parastāka vairs nevar būt.
Tā bija gluži parasta diena. Patiesību sakot, parastāka vairs nevar būt. Lai to atsvaidzinātu, ar ģimeni nolēmām doties ciemos pie tēva uz laukiem. Braucām, braucām, un viss bija labi. Jāpiebilst gan, ka sazvanīt viņu nekādi nevarējām. Taču nolēmām – kur lauku cilvēks tādā dienā var likties, gan jau ārā strādā.
Parastās dienas vienmuļo ritējumu (mūsu braucienu) pārtrauca jocīgas skaņas, kuras, kā izrādījās, radīja plīsusī riepa. No galamērķa pārāk tālu vairs nebijām, tāpēc vēl jo cītīgāk centāmies sazvanīt kādu cilvēku tēva mājās, bet nekā! Vajadzēja vien mainīt riteni! Te nu stājās spēkā visiem zināmā neloģisko gadījumu pētnieka Mērfija likums, jo rezerves riepa gan mums bija, bet atslēga, ar ko atskrūvēt skrūves, – ne!
Nemitīgi cenšoties sazvanīt tēvu, sākām «stopēt» garām braucošos automobiļus. Pirmais apstājās kāds jauns puisis ar savu «mersi» un labprāt aizdeva atslēgu, parādot, kurā mājā turpat blakus lai to ieved. Diemžēl viss notika citādi. Četras skrūves varēja atskrūvēt bez problēmām, pie piektās… nolūza atslēga.
Tad sākās riņķa dancis ar braucēju «stopēšanu», padomu uzkrāšanu, bet diemžēl bez rezultātiem – plīsusī riepa palika, kur bija, turoties uz vienas skrūves. Jo ilgāk uz ceļa stāvējām, jo vairāk cilvēku iepazinām – glaunu dāmīti baltā auto, kas īsti nezināja, vai viņas mašīnā ir atslēga, stilīgu «džekiņu» burzītā linu uzvalkā, kas sabijās, ka nolauzīsim arī viņa atslēgu, traktoristu ar labu sirdi, kas izcēla visu savu instrumentu kasti, lai palīdzētu, un vēl citus vietējos un garām braucējus.
Kādu stundu uz lauku ceļa bijām pavadījuši, kad beidzot tēvs mums piezvanīja pats. Un nu dīvainās realitātes dievs Mērfijs mums pagrieza savu vaigu pilnībā – tēvs paziņoja, ka tikko iebraucis mūsmāju sētas pagalmā… Ne viņam, ne mums nav īpaši pieņemts doties ciemos pašā vakarā, nebijām arī sazvanījušies. Tātad arī te nedaudz bija iejaucies Mērfijs, jo tieši tajā dienā tēvs bija nomainījis savu tālruņa numuru, un tieši tāpēc mums tik ilgi neizdevās viņu sazvanīt.
Uz ceļa palikām vēl kādu stundu, kamēr no mūsmājām atbrauca tēvs un pajautāja: «Vai tiešām neviens neieteica, lai noņemtu riteni, mazliet ar āmuru pasist?» To tiešām neviens nebija sacījis, bet izdevās! Nepagāja vairs ne divdesmit minūtes, kad iebraucām tēva mājās un pie tējas krūzes nebeidzām vien slavēt Mērfiju, ka viņš mums šādai parastai dienai tik jautru piedzīvojumu sagādājis!
