Lonijai Švānbergai šajā desmitgadē ir iespēja kļūt par simtgadnieci. Viņa ir zemgaliete, kas dzimusi 1909. gadā.
Lonijai Švānbergai šajā desmitgadē ir iespēja kļūt par simtgadnieci. Viņa ir zemgaliete, kas dzimusi 1909. gadā. Gan savā pašreizējā dzīvesvietā Ozolniekos pansionātā «Zemgale», gan arī plašākā sabiedrībā – politiski represēto apvienībā «Staburadze» – viņa ir pazīstama kā kundze, kas, par spīti saviem cienījamiem gadiem, domā ļoti sakarīgi un ir ar apbrīnojami labu atmiņu. Lūk, Lonijas tantes stāstījums, kā Jāņus svinēja viņas jaunībā, par dzīvi un
Līgo šodien.
Es nāku no Džūkstes pagasta Švāgaru mājām. Tā bija vidēja lieluma jeb četru zirgu saimniecība. Esmu beigusi Jelgavas 2. ģimnāziju. Mani interesēja vēsture, bet, tā kā tēvs nomira, bet brālis studēja teoloģiju, sapratu, ka man jāatgriežas Švāgaros. Ar vīru Robertu iepazinos aizsargos, un tā mēs tur saimniekojām līdz izsūtīšanai 1941. gada 14. jūnijā. Jāpiebilst, ka mums nelaimējās ar bērniem. Man dzemdības iekrita tieši tajā dienā, kad sākās Ulmaņlaiki – 1934. gada 15. maijā. Robertu kopā ar citiem aizsargiem aizsauca uz Rīgu. Brīdis bija trauksmains (kā vēlāk izrādījās, uztraukums bija lieks – Rīgā vīrs ar savas vienības draugiem viesnīcā bija spēlējuši kārtis), un bērniņam ap kaklu aptinās nabas saite. Dzemdībās Irlavas slimnīcā viņš aizgāja postā. Bet varbūt, ka tā ir labāk, jo Sibīrijā parasti mazi bērni neizdzīvoja. Es pēc septiņpadsmit Sibīrijā pavadītajiem gadiem atgriezos, taču vīrs Vjatlagā gāja bojā. Galu galā iznāca tā, ka mūža novakarē dzīvoju pansionātā.
Manā bērnībā Līgo vakaram parasti tika ziedota siļķu muciņa. To sapakoja pilnu ar garajām maizes cepšanai paredzētajām malkas šķilām un ar kārtīm pacēla apmēram piecu metru augstumā. Kalnu Zemgalē taču nav, tādēļ pie mums ugunskuram tika izraudzīta drusku augstāka vieta aiz bišu sētas pie ceļa, kas gāja uz kaimiņu mājām. Uz Jāņu svinēšanu sanāca visi apkārtējo māju kalpi un saimnieki. Visi dziedāja, iedzēra pa alus pudelei un līgoja, kamēr muciņa izdega un nokrita zemē. Līgo naktī jaunieši devās arī uz Džūkstes centru, kur pie Lauksaimniecības biedrības nama notika zaļumballe. Neviena Jāņa gan Švāgaru tuvākajā apkārtnē nebija. Mans tēvs bija Kaspars, tur vēl bija Friči, Alberti un Artūri. Pēc represijām un kara no Švāgariem palicis pāri tik viens lauka šķūņa pīlārs, uz kura stārķis uztaisīja ligzdu. Padomju laikā jau vardes bija nobeigtas ar pārmērīgi kaisītajiem mākslīgajiem mēsliem. Tagad tās atdzīvojušās.
Jaukā atmiņā man no septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecuma ir Līgo vakars kopā ar draudzeni Elmu Osi. Viņa man piezvanīja pa telefonu un lūdza, lai atnāku līdzi uz viņas kavaliera mājām turpat netālu – Grenču pagastā. Vēlāk viņa ar šo puisi apprecējās, bet abi gāja bojā izsūtījumā. Esmu dzirdējusi, ka Elmas vīra brālis, kas ar savu ģimeni emigrēja, tagad ir dāvinājis Tukuma vidusskolai datorus.
Līgojām arī izsūtījumā Jeņisejas vidustecē. Tik daudz sovhozs nāca pretī, ka Līgo dienā latviešus laida no pusdienas mājās. Nebija alus un siera, taču sasēdām zālē un dziedājām. No savā dzīvē pārdzīvotā varu teikt, ka sešpadsmit gadu cilvēks var pilnīgi iztikt bez salduma un taukvielām. Ne gaļas, ne eļļas, ne cukura, ne konfekšu, tikai saknes – kāposti, kartupeļi. Zinu, kā garšo kartupeļu un burkānu laksti, nātres… Līgo svētki tomēr bija priecīga diena. Sanāca kopā tautieši no tuvējiem ciemiem. Kad svešumā latvietis satiek latvieti, tad liekas, ka tas nu viņam būtu nezin kāds radinieks.
Jāņus svin arī pie mums pansionātā. Svētkus ielīgo Ozolnieku pašdarbnieki (šogad pansionātā viesojas arī Vilces dāmu ansamblis «Vakarvējš»). Staigājošajiem iemītniekiem ir desas un alus. Tomēr es beidzamajā laikā tur neeju, jo tagad pansionātā ņem arī «bomžus», kas, protams, cilvēki vien ir. Taču viņiem Jāņos galvenais ir alkohols, un man ar tādiem nav pa ceļam.
