No manis pilnīgi neatkarīgu apstākļu dēļ pasauli ieraudzīju 23. jūnijā.
No manis pilnīgi neatkarīgu apstākļu dēļ pasauli ieraudzīju 23. jūnijā. Droši vien tālab esmu drusciņ gaisā pasists, jo man ellīgi patīk ziņģēt, dzīt vellu un dažādos citādos veidos krist uz nerviem pārējos datumos dzimušajiem… Vienudien, apcerot veco atzinumu par senāk zaļāko zāli, rupjāko granti, spožāko sauli, tikumīgākām meitām un rūgtākiem apiņiem, atmiņā iekrita Jāņi no pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākuma. Tolaik gan šo dienu svinēt aizliedza, jāņogas sāka dēvēt par «pelšenēm». Studenti šajā sakarā pat sacerēja pēdējo līgo dziesmu: «Beidzot atmaskota tika, /Senā Jāņu politika, /Izrādās, ka mūsu senči,/Bija dzērāji un plenči,/Nav ko aurot, dancot rumbu, līgo,/Tad, kad draud ar atombumbu,/Tagad jācīnās par mieru,/Nevis jārij Jāņu sieru,/Brālīgajā tautu saimē līgo, ,/Mierā dzīvosim un laimē,./Jeņķi viņā dīķa malā,/Lai mums iepūš otrā galā,!»
Tajā laikā strādāju Īles mežniecībā Dobeles MRS. Zināms, ka meža resorā bija salīduši dažādi aizdomīgi tipi, tādēļ tur pa klusam tomēr gatavojās līgo ķecerībām.
Izmantojot kā ieganstu savu nereizē piedzimšanu, izlūdzos no mežziņa Lāčgalvja kundzes Anniņas, kas strādāja Zebrenes skolā par mācību daļas vadītāju, divdesmit piecu litru piena kannu, nopirku Īles bodē piecus kilogramus cukura un Auces tirgū puskilogramu rauga. Tad ķēros pie pagrīdes alus brūvēšanas. Lai dabūtu zupai vajadzīgo krāsu, sagrauzdēju uz pannas puskilogramu cukura un piešāvu šķidrumam. Krāsa iznāca atbilstoša etalonam, bet panna – pagalam gan. Dzīvoju mežniecības pusotra stāva istabiņā. Blakus atradās kantora telpele, bet apakšstāvu aizņēma mežziņa kortelis. Tā bija iznācis, ka Lāčgalvja Anniņa apkopa ne tikai savu dzīvokli, bet arī kantori un pie reizes ieveda kārtību arī manā būcenī. Visādi labs sirdscilvēks, tikai stipri tendēta uz pašbrūvēto alu. Tā vienu sestdienas pēcpusdienu šī pieklauvē, pabāž galvu un noprasa, vai pie reizes nevajag izmazgāt arī manus apartamentus. Bet, lūdzu! Alus, kanna kaktā rūgdama, čāpstināja un izplatīja istabā raksturīgo aromātu. Anniņa ostīja gaisu: «Pasakaina smarža…» Es kā džentlmenis piedāvāju kādu glāzi nosmeķēt. Sajūsmināta piekrišana! Pēc kādas pusstundas pie durvīm piegrabināja arī pats Lāčgalvis un laipni apvaicājās: «Piedodiet, lūdzu, vai mana žūpa gadījumā nav pie jums?» Anniņa, protams, sašuta: «Fui, Jāni, kā tev nav neērti!» Starpgadījums tika likvidēts bez negatīvām sekām, un turklāt mans alus vispārēji atzīts par varen brangu.
23. jūnija vakarā kopā ar kannu iespiedos mežziņa emkas blakusvāģī. Abi ar priekšnieku braucām uz Ružu ezeru. Tur bija norunāta kopīga līgošana ar mežstrādnieku Bergmaņu astoņu bērnu famīliju. Starp citu, šie bija tie paši Bergmaņi no Priedaišiem, kurus Arvīds Grigulis kā bandītu līdzjutējus minējis savā pusdokumentālajā romānā par mežabrāļiem «Kad lietus un vēji sitas logā». Es, protams, cīlēju uz Bergmaņu Ilgu, jo tas smukais skuķis man velloti patika (meitenei gan izvēle bija liela, un mani kā vienkāršu motorzāģa «družbistu» viņa tomēr nobrāķēja). Bergmaņu dēli Juris un Helmūts palīdzēja sakurt gunskuru, un līgošana gāja vaļā.
Ap pusnakti izdzirdējām, ka pa Mārtu māju ceļu nāk kāds autiņš. Drīz uguns gaismā parādījās bobiks. Nu ir vells kurvī, nodomāju. Droši vien kāds ultraapzinīgs komunists medī nacionālistus! No bobika izrausās Zebrenes sovhoza direktors, komunists, Dobeles rajona «partkoma» loceklis. Vārdu diemžēl neatceros. Klēpī viņš stiepa divu spaiņu alus mučeli un aizsmakušā balsī brēca: «Sieru, sieru Jāņa māte!» Kad bijām drusku atjēgušies no pārsteiguma, direktors noteica: «Kurš latvieša cilvēks tad Līgo naktī tupēs mājās un dziedās «Varen plaša…»?
Vēlot lustīgus Līgosvētkus, patīkamā noskaņā dalījās Imants Liekniņš.
