No ugunskura kāpa noguruši, taču joprojām pēc nacionālā šašlika smaržojoši dūmi.
No ugunskura kāpa noguruši, taču joprojām pēc nacionālā šašlika smaržojoši dūmi. Varenais alus galds, tēsts no gareniski pāršķelta simtgadīgas priedes stumbra, bija, kā klājas, mazliet apliets ar alu un nokaisīts ar sieram izbirušām ķimenēm, speķraušu druskām un kūpinātu skumbriju ādiņām. Varenā ozola lapotne virs sēdētāju galvām centās noslēpt gada īsākās nakts palso galu: pamalē jau kāpa rītausma, taču vecais ozols, it kā būdams pie galda sēdošajiem rada, it kā tāpat vien solidārs gribēdams būt, mēģināja pastiept tumsu garāku tāpat kā vīri – valodas.
Viņi bija palikuši tikai divatā. Kārlis un kaimiņu Jonass jeb Jonis, kas tepat, viņpus kārkliem, dzīvoja «ārzemēs» – jau Lietuvas pusē. Sievišķi, trauku nokopšanu atstājuši Jāņu dienas rītam, jau pirms stundām trim bija devušies savu spilvenu apkampienos, jo, lai arī tā pavēlāk, kūts solis tik un tā no rīta bija apdarāms. Kaut gan govis Mežmalās Jāņu dienā kopš sentēvu laikiem nav ganos dzītas, saimniecēm arvien atrodas, kādēļ un kur noskrieties: nakts pļekas jāsatīra, suķiem jāpadod un vistas jāizlaiž, tad vēl visiem trim krančiem rītišķis jāiedod, trušiem zāle jāsapļauj. Nemaz nerunājot par vīriem, kas, naktī nokusuši, tik un tā brokastu prasīs. Un tad jau vēl tas trauku kalns…
Savukārt abu kaimiņu atvases – divi jau precēti pāri un vēl studentes kumeļa gados – aizskrēja tā kā uz pagasta centra zaļumballi, tā kā tepat netālu, uz Strīķiem, kur arī nedēļas nogalē bija pārradušies divi špicbuki no Rīgas augstskolām. Laikam jau visi vienā barā būs devušies kaut kur vienuviet to papardes ziedu meklēt.
«Kas nu vairs tic kāpostos atrastiem bērniem, stārķiem un paparžu ziedēšanai,» kā no pārdomām attapies, ierunājās Jonis. «Bet, re, par to papardes ziedu tomēr runā un runā.»
«Senos laikos jau ar to esot domāta kāda iekšēja apgaismība, šķīstīšanās, cerību gaišums. Turpretī tagad tikai un vienīgi sekss. Kā tik kur krūmi kust, tā skaidrs – atkal kāda paparde zied,» savu domu bilda Kārlis.
«Nav jau nekāda vaina, ka tie krūmi čab. Krūmi – tā ir civilizācijas ligzda!» Jonis savukārt vēla pār lūpām kārtējo prātulu.
Skaidrs, ka vīri, kas bija gan labi daudz alus dzēruši, gan, iekams sievišķi vēl nebija devušies uz migām, izdziedājušies un izdancojušies, bet pēc tam gana gari izrunājušies par politiku, kā nenovēršamu komētu virsū brūkošo Eiropas Savienību, par sūdīgo dzīvi vispār un dārdzību konkrēti, tagad, vieni palikuši, bija tikuši arī līdz visu laiku svētākajam un negrozāmajam tematam – sievietēm.
Tālu pamalē kā aizkavējusies un negribēta dzērāja atrauga debesīs kūtri uzskrēja blāva raķete, taču, tālāk par pussešiem netikusi, nevarīgi aizkrita aiz mežiņa. Noraudzīdamies izklīstošajā dūmu lēšķē, Kārlis iestrēba no alus krūzes un, ar delnas virspusi noslaucījis muti, ierunājās: «Jā, mans leišu bračiņ, cilvēka dzīve ir kā raķete. Cita uzšaujas augstu jo augstu, cita tik vien kā palecas kā šī, bet dažas vispār tā arī neiet vaļā…»
«A ko tad lai saka par salūtiem un uguņošanu?» nostrēbis no sava kausa, oponēja Jonis.
«Nu… Salūts jau ir tikai svētkos, ne katru dienu. Tāpēc arī tas paliek prātā ilgus gadus. Kad Rīgai svinēja lielo jubileju – kas tur bija cilvēku! Es pat lāgā nezinu, kas man vairāk prātā palicis – tās uguņu bildes debesīs vai cilvēku pūļi.»
«Noteikti jau tā ļaužu drūzma: tavai Mildai taču toreiz lielajā barā viena jaunā kurpe pazuda!»
Kārlis pamāja ar galvu un lēnprātīgi vēlreiz iebaudīja no krūzes.
«Nē, tomēr tais raķetēs un cilvēku likteņos ir kaut kas līdzīgs. Īpaši, ja runā par sievietēm. Ir tādas, kuras uz mūžu paliek prātā ne tikai tāpēc, ka ir skaistas, bet arī pamatīgi apsvilina…»
«Ja tu to saki par mīlestību, tad es drīzāk domāju, ka mīlestība ir tāds rēgs, par ko daudz runā, bet neviens tā arī nav redzējis,» iestarpināja Jonis.
«Varbūt, ka var sacīt arī tā, taču tad jāsaka, ka pēc tam reizēm paliek sēra un gruzduma smaka. Bija man tāds gadījums,» Kārlis ieņēma kārtīgu malku un sāka nesteidzīgi stāstīt.
***
«Tas bija 1991. gada vasarā, Jāņu priekšvakarā. Kolhozi jau gāja uz grunti, bet mūsu priekšsēdis, vecais Auzāns, bija iemanījies nošķirt atsevišķi kaut kādus fondus, kaut kur «augšā» vienoties un pat sarunāt Vangažu dzelzsbetona izstrādājumu rūpnīcā lielu pasūtījumu – ūdenstorņa tvertni. Godavīrs Auzāns bija gribējis sociālisma konvulsijas izmantot, lai mūsu «līvāniešu» ciematiņā un Zemdegu fermā ievilktu ūdensvadu.
Pienāca laiks braukt pēc tā betona bunduļa. Es tolaik strādāju ar K – 750, tāpēc, protams, arī tiku sūtīts uz Vangažiem. Piekabināju lielo treileru un jau iepriekšējā dienā stūrēju prom, lai astoņos no rīta varētu uzkrauties.
Viss notika, kā nākas: izrakstīja papīrus, es iešķiebu rūpnīcas direktoram Auzāna doto ciemkukuli – lielo Rīgas balzama pudeli, Tērvetes alus mučeli un kā žiguļa ritenis lielo jāņusiera ripu. Tostarp treileram jau bija uzkrauts lielais blāķis. Iedarbināju un braucu. Mans aprēķins bija tāds, ka līdz pievakarei jātiek mājās, jo nākamajā rītā jau bija sarunāta tehnika, tvertni bija paredzēts uzmontēt, bet pusdienlaikā vajadzēja ierasties lielajai rajona komisijai, kas darbu pieņemtu un jauno torni oficiāli iesvētītu. Pie reizes tiktu nosvinēts arī Līgo vakars, jo pašmāju racionalizatori jau bija pagatavojuši tādu kā stārķa ligzdu, ko uzsliet jaunā torņa galā: tur bija paredzēts iedegt Latvijā dūšīgāko jāņuguni.
Kā pēc vilcienu kustības grafika biju ticis uz Rīgas apvedceļa, norullējis arī to garlaicīgo posmu no Babītes līdz Apšupes krustojumam, kur nogriezos pa kreisi – gandrīz vai finiša taisnē uz māju pusi. Līdz mūsu leišmalei bija palikuši kādi trīsdesmit kilometri. Traktora kabīnē bija karsts kā Marokā, ausīs dūca, acīs griezīgi dūra kā speciāli pret mani pavērstie saules stari. Bija ap pussešiem vakarā. Tad alkšņiem apaugušā ceļa posmā pēkšņi priekšā pamanīju Viņu – slaidu gaišmati skuķi, kas balsodama bija pacēlusi roku. Nu tu, Joni, jau zini, kā tas mēdz būt, kad pēkšņi iedur kā ar vēsu mietu, sirds sāk lēkāt aumaļus, kā saukdama: lūk, tava lielā iespēja!»
Šajā brīdī Kārlis vai nu no atmiņu bangām, vai arī no ilgās runāšanas juta mutē kaltētāju, tādēļ atkal pieplaka krūzei, pirms turpināja: «Tik slaidas nemēdz būt pat modeles. Kājas no ausīm, mati kā saulstaru spiets, stilbi, rokas, krūtis un viduklis kā izvirpoti. Ak, jā – viņa bija smieklīgi pieticīgā peldkostīmā… Kas par krūtīm, vecīt!»
Kārlis iekampa vēl un, ieskatījies Joņa gailošajās acīs, runāja tālāk.
«Mana kāja pati nospieda bremzi. Tas bija pārgalvīgi – tik šerpi bremzēt, ja aizmugurē 38 tonnas konstrukciju. Uz asfalta no riepām palika platas melnas svītras, ausīs – čīkstoņa un metāla žļerkstēšana. Apstājos tieši līdzās ēteriskajai būtnei un pamirušu sirdi atvēru durtiņas. Mana meža nāra uzspurdza pa pakāpieniem un dievišķā balsī iečivinājās: «Paldies, onkulīt, ka pieturējāt! Mēs te sienu grābām… Man tāds nevarīgs vectētiņš – paviziniet viņu kādu gabaliņu, lūdzu!»
Manī viss apgriezās otrādi. Gribēju kaut ko atcirst, bet tur jau viņš aiz krūma parādījās – sīks večuks sporta krekliņā, ar nodriskātu ausaini galvā…
Ek, ko nu. Pagaidīju, kamēr viņš ierausās kabīnē un piedevu gāzi. Burvīgā meitene palika ceļmalā un, draiski piešāvusi pirkstus pie lūpām, sūtīja man – bet varbūt savam vectēvam? – gaisa buču…
Pamazām uzņēmu sākotnējo ātrumu. Vēderā viss vārījās. Galvā skraidīja atraisītas fantāzijas pamīšus ar aizvainojumu. Nepamanīju, kā bijām nobraukuši kādus trīssimt, četrsimt metrus, kad izdzirdu večuku spalgi iesaucamies: «Piestāj nu, cilvēk, klāt esam! Man te gotiņa jāpārsien…»
Tālākais norisinājās zibens ātrumā. Kāja ar visu spēku uzspieda bremzei. Trīsdesmit astoņas tonnas grūdās virsū vilcējam. Treilers sametās šķērsām, bet mans K – 700, ar visiem četriem riteņiem noslīdējis no lēzenā uzbēruma, atdūrās alkšņos.
«Paldies, šoferīt, priecīgus Jāņus! Lai dieviņš tev atdara par atsaucību,» nočirkstēja vecis un rausās laukā. Es biju bez valodas. Tik vien spēju kā truli noskatīties, kā pusplikais spoks ausainē aizčāpo pāri pļaviņai, kuras viņā pusē slinki gremoja govs.»
«Nu, un kas bija pēc tam?» apstulbis iejautājās Jonass.
Kārlis piepildīja vēl vienu kausu, ilgi maziem malkiem sūca rūgteno alu. Pēc tam aizsmēķēja un noplātīja rokas: «Pēc tam? Visu nakti meklēju tehniku un vīrus, kas palīdzētu manai vezumam atkal tikt uz ceļa. Bet pats saproti – bija Līgo priekšvakars, cilvēki pamukuši kur kurais, viņiem tādā reizē, lai nu kas, tikai ne darbs prātā. No kreņķiem arī es ļāvos pacienāties… Otrās dienas pievakarē – jau ap to laiku, kad jaunajā ūdenstornī bija paredzēts sliet Jāņuguni – pārrados mājās… Vari pats iedomāties, kā mani svētīja vecais Auzāns! Taču vairs nekas nebija līdzams. Komisija, spļaudama baltu, bija jau aizbraukusi prom, velti dīkā nogaidījusies tehnika arī…»
Jonass nogrozīja galvu un novilka: «Jā, ko tik nepastrādā tie smukie meitieši… Bet vai tik tu nepūt pīlītes? Zemdegu ciematā taču nekāda ūdenstorņa nav!»
«Nu… Tāpēc jau arī nav! Kā gan tu domā, kādēļ mans cūkstallis nav vis kantains, bet apaļš? Tas jau ir tas betona bundulis. Pēc tā gada Jāņiem pie mums un Latvijā vispār viss sagriezās kājām gaisā. Kolhoza projekti vairs nevienu neinteresēja, ciemats palika bez ūdens, fermu izlaupīja, bet vecais Auzāns to 38 tonnu bunduli piesprieda man – par sodu, tā viņš teica… Tagad sieva, iedama cūkas barot, mēdz teikt, ka «jāiet uz bumbu patvertni». Viņa jau nezina, ka es, kā to blāķi uzlūkoju, tā acu priekšā arvien atkal redzu to smuko meiteni peldkostīmā. Tā, redzi, ir ar tām sievietēm, raķetēm un apdedzināšanos.»
Jonass kā neticēdams nogrozīja galvu un saskandināja ar kaimiņu kausus. Jāņu dienas rīts jau bija izlauzies arī cauri ozola lapotnei.
