Laikam beidzot dabā un arī sabiedrībā viss daudzmaz nostājies savās vietās.
Laikam beidzot dabā un arī sabiedrībā viss daudzmaz nostājies savās vietās. Jāņi bija padevušies klasiski: Līgo diena un vakars glāstīja ar saulīti, odi laikam bija jau iepriekš pamielojušies ar kaut ko citu, jo jāņabērnus gandrīz pavisam lika mierā. Savukārt rīts pienāca ar atžirbinošu lietutiņu un samērā pieticīgām paģirām.
Apstākļos un vidē, kur daudz kas pakļauts absurdam, nekaunībai un naudas varai, ir tīkami apzināties, ka esam pasaulē vienīgā nācija, kas senču pagānu svētkiem piešķīrusi valsts svētku statusu. Beidzamajos gados gan reizēm šķiet, ka radītais pāraudzis savu radītāju, ka Jāņi kļuvuši par savā ziņā monstru, kas kādu laiku pirms un vēl kādu laiku pēc svētkiem kļūst nekontrolējams. Piemēram, valstī puse gada ieņēmumu no alus tirdzniecības koncentrēta tieši ap Jāņiem. Tas, protams, pār mēru nosloga gan nieres un pūšļus, gan sabiedriskās kārtības sargu citkārt apšaubāmos spēciņus. Jo, kur žvingulis, tur arī līksmošana; kur līksmošana, tur gribas vēl lielāku, «ekstrēmāku».
Pagājušie Jāņi kopumā bijuši saudzīgi. Neviena līķa autokatastrofās. Tikai daži desmiti sakropļoto, 129 dzērumā aizturētie braucēji un daudzi tūkstoši soda naudās iekasētu latu, par ko, iespējams, varēs iegādāties vismaz kārtīgu klozetpodu vēl kādā policijas iecirknī. Tā vien šķiet, ka būsim no sevis novērsuši šoseju dieva dusmas. To vietā diemžēl piedzīvojam citas.
Valsts apdegumu centrā pa Jāņiem nokļuvuši 14 cilvēki, bet divi nav paguvuši: ugunsgrēkā Iecavas pagastā gāja bojā desmit mēnešu veca meitenīte un viņas vecmāmiņa. Patiesībā šai traģēdijai nav nekā kopīga ar Jāņiem, bet ar mūsu valsts attieksmi pret lauku iedzīvotājiem, kas, atstāti bez iztikas līdzekļiem, ekonomisko un psiholoģisko faktoru ietekmē lemti morālai un fiziskai degradācijai.
Savukārt pilsētniekiem, kuros laikam taču saglabājies kaut kas no romiešu patriciešiem un kuri nespēj iedomāties svētkus bez asiņainiem skatiem, šajos Jāņos modē nākuši visādi duramie. Jūrmalā divi cilvēki dabūjuši dunci mugurā. Ādažos viens sadurts un ievietots slimnīcā, taču ilgi tur nav uzkavējies: laikam atriebības dzīts, aizbēdzis (gan bez dunča). Bet Rīgā – divi vīri ar smagām durtām brūcēm vēderā un alkohola tvaikiem galvās. Savukārt, ja Jelgavā kā viduslaikos būtu iedibināts naktssarga amats, viņš Jāņu naktī būtu varējis klabināt savu klabekli, visus uzmundrinot ar saucieniem: «Līksmojiet, pilsētā viss mierīgi!» Jo patiešām Jelgavā un rajonā nekas īpaši traģisks šajās dienās nav noticis. Tikai tāds sīkums kā zaļā pūķa vardarbīgi norauta ceļa zīme, kas norāda viņa plosīšanās vietu uz Zaļenieku apdzīvotās vietas robežas. Ak, jā, vietumis ceļmalās un grāvjos vēl trešdienas rītā rēgojās pamestas, paņurcītas, taču joprojām ozollapām rotātas automašīnas.
Svētki beigušies, zilumi, nobrāzumi, apdedzinājumi un odu dzēlieni saskaitīti. Atsākusies ikdiena ar ierastajām problēmām, tukšiem makiem, rūpēm, tenkām, politiskajām ķildām un cūcībām. Nekāda lēkšana pār ugunskuriem vai cita veida elku dievu pielūgšana nespēj mūs no tā visa pasargāt.
Izgulējuši alus tvaikus, attopam, ka esam kļuvuši par vēl 6,9 miljoniem latu nabagāki, jo tieši tādu summu Latvijas valstij Starptautiskā arbitrāžas tiesa piespriedusi samaksāt «Latvijas gāzei». Dabiski, ka to jutīs mūsu vēderi, jo vajadzēs siksnu sajozt vēl ciešāk (ja ievēro, ka tiek nopietni runāts arī par gāzes tarifu paaugstināšanu). Savukārt savu necilo iespēju robežās par pārsteigumu parūpējies valsts uzņēmums «Latvenergo»: kādreiz kolektīviem bija pieņemts par jaunām darba uzvarām ziņot «pistoļsvētku», 1. maija, priekšvakarā un ap Jauno gadu, bet «Latvenergo» tieši Līgo priekšvakarā pavēstījis par vēlmi turpmāk no individuālajiem elektriskās strāvas lietotājiem iekasēt par 20 procentiem augstāku maksu.
Pēcjāņi ar rūpju rievām un atrotītām piedurknēm pienākuši «Ventspils grupas» vīriem, Krājbankas stūrmaņiem un valdības pārstāvjiem: šķiet, ka šobrīd neviens režisors neņemtos apgalvot, kā beigsies tingeltangels ap dažiem mūsu «oligarhiem», kas paši gan kautrīgi izvairās no šāda apzīmējuma. Uz šā fona valdības līmenī tiek spēlēta vēl kāda ekspresīva aina – «knābja» (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja) šefa statusa un atbilstības kritēriju noteikšana kandidātam. Abi pieminētie politiski ekonomiskie sižeti ir grodi savijušies, jo tieši «knābis» var izrādīties par to veiksmīgo zvejnieku, kas no duļķainajām dzīlēm izvilktu kādu ļoti lielu korumpētu zivi. Tai katrā ziņā jābūt lielai, jo citādi zustu jēga ne tikai «knābim», bet tiktu nopietni apšaubīta arī pašreizējās valdības eksistences lietderība.
Kā jau sacīts, Jāņus tik vērienīgi svin vienīgi Latvijā, citur pasaulē vasaras viducis ir parastas dienas, kad spridzina, šauj, grēko un dzer visādu citādu iemeslu dēļ. Tādēļ mūsu ārlietu resoram alus kauss lielā mērā gāja secen, jo bija jāpiedalās globālu jautājumu risināšanā. Piemēram, par iespējām Latvijai sniegt palīdzību kara seku likvidēšanā Irākā vai arī ekspremjera un bijušā ārlietu šefa Valda Birkava personā aizbraukt uz Maskavu, lai parunātos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par dzīvi, demokrātiju un apmainītos laipnībām attiecībā uz to, ka Latvijai iestāšanās Eiropas Savienībā būtu gana labs iegansts abu kaimiņvalstu attiecību uzlabošanai. Allaž korektais (maigi sakot) Putins tik ļoti apbūra mūsu Birkavu, ka viņš pēc tikšanās apgalvoja: Putins uz viņu atstājis «atvērta un ļoti demokrātiska cilvēka» iespaidu. Laikam jau mūsu ekspremjers sākumā nav ļāvies ārējam iespaidam, taču viņu atbruņojusi un pārliecību par sacīto stiprinājusi Putina reakcija uz bijušā Vācijas kanclera Helmuta Šmita sanāksmes laikā izteikto atgādinājumu, ka savulaik Leonīds Brežņevs viņam Kremlī atļāvis smēķēt. Pēc Birkava teiktā, šādu atļauju Šmits vēlējies iegūt arī no Putina, taču Krievijas prezidents aicinājis Vācijas pārstāvi atļauju smēķēt lūgt visiem sanāksmes dalībniekiem. Viss ģeniālais atrodas tepat līdzās! Šis Birkava stāstītais apliecina, pirmkārt, ka arī vācieši mēdz būt neaudzināti, otrkārt, ka demokrātiju iespējams mērīt arī… cigaretēs.
Lūk, cik daudz mums visiem bijis brīvu dienu un cik dažādi notikumi. Ak tā, vēl nav pieminēts maestro Raimonda Paula kārtējais – jau 11. ziņģes koncerts Aizkrauklē. Būtībā no tā atvestā spilgtākā vērtība ir atgādinājums par to, ka visu laiku Latvijas politiķi kopā nav spējuši izdarīt tik daudz valsts tēla veidošanā pasaulē kā viena sprigana sieviete. Runa, protams, ir par Mariju Naumovu un viņas pērnā gada triumfu Eirovīzijas konkursā. Tas ir lieliski. Un, kas zina, varbūt ne tik tālā nākotnē būs vēl labāk: Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, ir visas iespējas arī pārējo pasauli vai vismaz tās Eiropas daļu iemācīt pa īstam lustīgi svinēt Jāņus. Lietuviešus jau būsim tam sakacinājuši, jo arī viņi no nākamā gada Jāņus kalendārā apzīmēs kā valsts svētkus.
Lai mums visiem veicas!
