Ar Janci no Tukšgožiem pārrunājām vecus un jaunus notikumus, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, dodot visiem savus vērtējumus.
Ar Janci no Tukšgožiem pārrunājām vecus un jaunus notikumus, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, dodot visiem savus vērtējumus.
Abi esam pārdzīvojuši un izglītojušies pie dažādām varām. Zinām aneksijas, deportācijas, okupācijas, mobilizācijas, nacionalizācijas, spēkus un nespēkus. Esam saskārušies ar to izpildītājiem un viņu rīkojumiem pakļāvušies. Tagad pieredzējuši, ka no bijušās padomju republikas ar radošu slavu kļuvuši par atpalikušu Eiropas Savienības kandidātvalsti. 1990. gadā no tagadējām kandidātvalstīm neatpalikām, bijām pat labāki. Jancis pie Tukšgožu sludinājumu dēļa lasījis: «Latvijas īsais ceļš no pirmrindas republikas līdz plānotam bezsaimnieciskumam.» Zināmā mērā trāpīgi, bet to padomju valsti jau arī sagrāva bezsaimnieciskums. Tikai tās citas kandidātvalstis spējušas saprātīgāku risinājumu rast. Teikt – tikušas galā – būtu kļūda, jo vēl neviena valsts iestāde nav tikusi galā ar bezsaimnieciskumu, to var tikai samazināt. Jo vairāk ierēdņu, jo mazāk atbildības.
Liets un gāzts pa šiem gadiem tik daudz. Ja viss bezjēdzīgi izsaimniekotais Latvijā būtu saprātīgi lietots, katrā pagastā un pilsētā būtu simtiem bagātu cilvēku, bet nu mūsu valstī klaidoņu, nabadzīgu ļaužu ir desmitiem tūkstošu. Varam viņus pašus nacionalizēt, racionalizēt miljonāru miljonus viņu labā. Nekas uzreiz nemainīsies. Bedrē ielēkt var ātri, bet ārā ilgi jārāpjas.
