Cilvēka pieklājības izvērtēšana ir stiepts jēdziens, jo vienam sliktais tonis ir necenzētiem vārdiem izteikts viedoklis, citam asāk pateikts «labdien».
Cilvēka pieklājības izvērtēšana ir stiepts jēdziens, jo vienam sliktais tonis ir necenzētiem vārdiem izteikts viedoklis, citam asāk pateikts «labdien». Tomēr kā netaktisku rīcību laikam visi uzskatām uzbāzīgu iejaukšanos, jo ikkatrs esam reiz neveikli jutušies, kad smalki tiek izspiegots darba process. Iedomājieties situāciju, kad aizņemti strādājat, bet ik pa brīdim kāds pielavās no mugurpuses, lai iztincinātu detalizētu raksturojumu visam, ko darāt. Pamazām uzdrīkstēšanās paceļ latiņu, un drīz vien tas, kas agrāk bija palūkošanās pār plecu, pārtop vērienīgā durvju atvēršanā.
Laikraksta «Zemgales Ziņas» redakcijas slejā žurnāliste Dace Lāce nosodīja domē strādājošo «sekretāri», kas, «kāju pār kāju pārlikusi», nav atļāvusi presei piedalīties direktora vadītajā apspriedē. Samulsums un aizvainojums pārauga nosodījumā pret priekšnieka «labajām rokām», kas liedz žurnālistiem ievākt informāciju. Tika pārmesta neizpratne un rīcības brīvības liegums.
Latvijas Republikas likums «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem» ietver 30 pantu, nosakot gan vispārīgos noteikumus, gan konkrētus pienākumus un tiesības žurnālistam. Protams, preses brīvība ir neierobežota, ja vien «masu informā-cijas līdzekļi vāc, sagatavo un izplata informāciju saskaņā ar LR likumiem». Sestajā pantā teikts, ka «valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikties sniegt informāciju tikai tad, ja tā nav publicējama» tātad valsts noslēpumus, ar likumu speciāli aizsargātus noslēpumus, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās kārtības gāšanu, propagandē karu, cietsirdību utt. Taču nav arī teikts, ka amatpersonai šī informācija būtu noteikti jāsniedz jebkurā vietā un laikā.
Viens no žurnālista pienākumiem ir «sniegt objektīvu informāciju». Cik objektīvs var būt notikuma atspoguļojums, ja žurnālists ierodas ar nokavēšanos un aiziet pirms laika? Vai varam kritizēt filmu, kurai redzēts tikai fragments? A. de Sent-Ekziperī teicis, ka «mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām». Līdz ar preses brīvības atdzimšanu pilsētas dome arī vēlīgi atvēra durvis presei, gan cienot žurnālistu vajadzības, gan pierādot, ka pašvaldībai darbā nav ko slēpt. Iedzīvotāji nevarētu sūdzēties, ka netiek atklāts pilsētas domes darbs un departamentu iekšējās aktivitātes. Dome ir pieradinājusi presi, ļaujot nākt un iet, intervēt un novērot. Taču jāatzīst, ka prese pieradinājusi domi pie tā, ka nāk, kad grib, un iet, kad grib. Objektivitāte bieži vien tiek formulēta kā mirklīga klātbūtne notiekošajā sēdē vai sarunās. Domes darbinieki ir pozitīvi noskaņoti pret aktīvu preses darbību, interesējoties par pašvaldībā notiekošo. Pat nenozīmīgākie sīkumi var kļūt būtiski lasītājiem. Žurnālistu aktīvais darbs kalpo gan kā atspulgs patiesībai, gan zināma veida kontrole. Taču arī žurnālistam vajadzētu ielāgot frāzi: «Labdien! Vai drīkstu piedalīties sēdē?»
Iztēlojieties situāciju slimnīcas operāciju zālē, kad notiek, teiksim, sirds operācija. Ķirurgs jau sācis darbu, un, tiklīdz pacientam ķermenis ir vaļā, žurnālists ir klāt un pieprasa komentārus: kas, kā un kāpēc. Neviens neliedz presei iztaujāt ārstu pēc operācijas. Ja viņš atsakās izskaidrot situāciju vai notikuma specifiku, žurnālistam ir tiesības izvirzīt savus pieņēmumus vai kritiku, taču līdz tam vajadzētu ievērot taktu.
Turklāt arī minētajā nosodījuma rakstā žurnāliste kļūdījusies, jo piedalīties sēdē neliedza izpilddirektora sekretāre. Nevienam nepatiktu, ja ārsts pateiktu: «Atvainojiet, jūsu radinieks šo operāciju neizturēja. Viņš ir miris.» Un tad apstulbis ieraugāt «aizgājēju» staigājam pa gaiteni un uzzināt, ka ne par īsto bijusi runa. Ārsts vienkārši kļūdījās…
7. pants paredz, ka «aizliegts publicēt informāciju, kas aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu». Tomēr vai tieši uz to nebalstās lielākā daļa publikāciju? Ja darbs rit raiti un ierasti, ar apzinīgu pienākumu izpildi un sakārtotību lietās, prese to pat neievēro, bet, tiklīdz tiek atrasts kaut mazākais pavediens, kam «piesieties», kritika un nosodījums plūst kā no pārpilnības raga.
Diez vai par nepieklājīgu izturēšanos varētu dēvēt īsi un skaidri pateiktu norādījumu. To nevajadzētu uztvert kā strupu atciršanu.
Arī publikācijā, kurā aicināja domes priekšsēdētāja un izpilddirektora sekretāres ielūkoties «Zelta uzvedības grāmatā», izpaužas vai nu pārprasta situācija vai neizprasta darba atmosfēras specifika. Cilvēki nāk nepārtraukti, risinot sev svarīgus jautājumus un uzskatot, ka tieši tā ir nedēļas aktualitāte, tāpēc katram veltīt smaida pilnu sarunu ne vienmēr izdodas. Vienlīdz jāatzīst, ka vēl ne reizi nav bijis tā, ka kāds būtu «izstumts pa durvīm». Visas darbinieces ir laipnas un pieklājīgas, ja vien pats nācējs uzbrūkošā tonī nedeklarē savas prasības. Dome nav skaistumkonkursa atlases kārta, kur dalībniecēm nepārtraukti jāsmaida un visam teiktajam jāpiekrīt.
Domes preses dienests
