Kurš gan nav kādreiz dzirdējis reklāmu «Sieviete jaunavas zīmē vēlas iepazīties ar…»? Šķiet, visai reti kāds notic, ka ar iepazīšanās dienesta pa telefonu palīdzību varēs nodibināt nopietnas attiecības.
Kurš gan nav kādreiz dzirdējis reklāmu «Sieviete jaunavas zīmē vēlas iepazīties ar…»? Šķiet, visai reti kāds notic, ka ar iepazīšanās dienesta pa telefonu palīdzību varēs nodibināt nopietnas attiecības. Tomēr jelgavniecei Maritai un ventspilniekam Uldim tas ir veiksmīgi izdevies. Taču apgalvot, ka tas noticis, tieši izmantojot iepazīšanās dienesta tālruņa numuru, būtu mazliet neprecīzi.
Uz sarunu «Zemgales Ziņās» ieradās tikai Marita, jo Uldis strādā Ventspilī un darba dienā diemžēl atbraukt uz Jelgavu nevar. Visai drīz precētais pāris pārcelsies pavisam uz dzīvi pilsētā pie jūras. Visa iedzīve jau esot pārvesta. Mūsu pašu Ozolnieku pagasta iedzīvotājai tur ļoti patīk. Kādu laiku kopā ar izredzēto mitinājušies Rojā, un viņa sapratusi, ka būtu ārkārtīgi priecīga, ja arī turpmāk varētu dzīvot jūras tuvumā. Nu šis sapnis ir gandrīz piepildījies. Un vēl – decembrī pasaulē nāks viņu pirmdzimtais, par kuru, protams, priecājas gan topošā mamma, gan tētis, atzīstot: «Nav svarīgi, vai tas būs puisītis vai meitiņa, mūsu prieku un mīlestību tas nemazinās!»
Bet aizraujošo stāstu par viņu iepazīšanos vēstī pati Marita.
Viss sākās 2001. gada vasarā, biju beigusi mācības, darbiņa man nebija, un arī garastāvoklis tāpēc «uz nulli». Mamma, redzot manu norūpējušos vaigu, mudināja piezvanīt uz televīzijā dzirdamo iepazīšanās numuru 900 … Ievietoju arī es tur savu sludinājumu. Vispār sirdī neticēju, ka var atrast draugus ar sludinājumu palīdzību, bet piekritu, vismaz būs kāda jautrība, pārmaiņas. Telefons zvanīja vai visu diennakti. Jauni vēstuļu draugi, un tad pēkšņi – kas tad tas? – nejauki intīmpiedāvājumi. Kāpēc tā? Izrādās, TV reklāmdevēji bez manas un citu zvanītāju piekrišanas mūsu sludinājumus pārpublicēja erotiskajā žurnālā «Žirafe». Tas gan bija šausmīgi! Regulāri sāku saņemt dažādus zvanus ar seksa piedāvājumiem. Pirms Ulda satikos vēl ar dažiem zvanītājiem. Pārsvarā gan pēc tam, kad paziņoju, ka mans sludinājums bija nopietns un tam nav nekāda sakara ar intīmpakalpojumiem, neviens vairs īsti tikties negribēja. Vēl bija tādi, kas ar šo sludinājumu palīdzību gribēja atrast sev vēstuļu draugus, daži – vienkārši kādu, ar ko izrunāties pa telefonu. Ne viens vien zvanīja, lai pastāstītu, kā viņam pa dienu gājis, lai apspriestu savus pārdzīvojumus un «izkratītu sirdi». Godīgi sakot, neviens no viņiem man tā arī neiepatikās kā Uldis. Mani šie zvani bija tā nokaitinājuši, ka, atskanot kārtējam, es ieliedzu telefonā: «Intīmpakalpojumu nebūs!» Man pretī atbildēja klusa, mazliet nobijusies balss: «Es nemaz neprasu. Kāpēc tik nopietns sludinājums – tādā žurnālā?» Ņēmu un šim nezināmajam puisim izstāstīju visu, kā saka, izkratīju sirdi. Ilgi bijām runājuši, uzzināju, ka Uldis dzīvo Rojā, cep maizīti. Kādu laiciņu mēs sarakstījāmies, bet tad izlēmām, ka vajag satikties.
Tuvojās Rīgas 800 gadu jubileja, un mums šķita, ka tas ir jauks pasākums, ko kopā redzēt un kurā iepazīties. Satikāmies Rīgas dzelzceļa stacijā, un arī tas bija jautri. Mums abiem ir mobilie telefoni, sazvanījāmies, lai sarunātu, kur īsti stacijā tiekamies. Abi divi runājamies un skatāmies, ka pretim nāk otrs un arī runā. Vienlaicīgi jautājām: «Uldis? Marita?» Un smieklīgākais, ka apstulbuši turpinājām, viens otram pretim stāvot, runāt pa mobilajiem telefoniem. Tā mēs tikāmies – Zemgales meitene un Kurzemes puisis – pašā Latvijas sirdī – lielos svētkos.
Jau pirmajā tikšanās reizē sirdī iekrita dzirkstelīte – tas puisis ir jauks. Tiesa gan, vēlāk Uldis atzina: «Labi, ka tu tik daudz runāji, savādāk es neko nebūtu pateicis!» Izrādās, ka tad, kad viņš ir uztraucies, kļūstot ļoti nerunīgs. Es pretēji – sāku runāt bez mitas. Pēc vēl dažām tikšanās reizēm mēs nolēmām, ka braukšu pie Ulda uz Roju. Vecāki asarās, ne īsti iepazinuši puisi, ne ģimeni – kur es skriešot pa galvu pa kaklu? Nepiekāpīgi turējos pie sava – mēs gribam būt kopā.
Un tā oktobrī – ar nelielu iedzīvīti un tēva gala vārdu «Ja līdz rudenim nebūsi sieva, brauksi mājās» – devos uz Roju. Es patiesi tur biju laimīga, Rojā uzplauka mana un Ulda mīlestība – bet liktenis mūsu mīlestības stiprumu vēlējās pārbaudīt. Mēs bijām starp tiem daudzajiem rojiniekiem un Rojas viesiem, kuri liktenīgajos pagasta svētkos iekļuva nelaimes gadījumā. Toreiz cilvēku pūlī iebrauca kaskadieri, kas rādīja paraugdemonstrējumus, izcēlās ugunsgrēks. Tajā naktī šausmu ielenkumā sapratām, ka mūsu laimi kāds var pārraut vienā mirklī, bet mēs to nepieļausim, jo esam kopā un būsim kopā.
Un svinīgi tika lūgta tēvam un mātei mana roka! Apmēram gadu pēc mūsu iepazīšanās – 10. augustā –, skanot Jelgavas Sv.Annas baznīcas zvaniem, mēs ar Uldi salaulājāmies. Esam laimīgi un pateicīgi liktenim par to, ka pilnīgi traka iepazīšanās izvērtusies par tik jaukām un nopietnām attiecībām.
Diemžēl uzņēmums Rojā, kurā Uldis strādāja, bankrotēja, tāpēc kādu laiku dzīvojām Ozolniekos, bet pēc tam viņu uzaicināja strādāt Ventspilī. Starp citu, kādu laiku – visu vasaru līdz pat vēlam rudenim – nodzīvojām desmitvietīgā teltī. Uzcēlām to pie mammas mājas un dzīvojāmies. Vismaz varējām būt paši par sevi, teltī mums pat bija ienests dīvāns. Nu, gluži kā istabā – dīvāns, mūzikas centrs.
Pašlaik es vēl strādāju Jelgavā un darīšu to līdz brīdim, kad būs jāiet dekrētā, tāpēc pašlaik mēs tiekamies reti – tikai nedēļas nogalēs. Tie ir paši skaistākie brīži, kad nedēļas beigās esam kopā. Turklāt gada beigās pasaulē nāks mūsu mazulis, tāpēc prieks ir vēl lielāks.
No sākuma varbūt mūsu attiecības nebija tik stabilas, protams, arī strīdējāmies, bet tad, īpaši pēc nelaimes gadījuma Rojā, sapratām, ka nevar tā izniekot laiku strīdiem. Turklāt tagad tiekamies pārāk reti, lai šajās reizēs vēl atrastu laiku ķīviņiem. Protams, diezgan naudiņas iziet telefonsarunām un īsziņām, jo gribas vienam ar otru vismaz aprunāties, ja ne satikties.
