Pērn, tuvojoties Līgo svētkiem, man piezvanīja jauks nīderlandiešu ģeogrāfijas students Matijs, kas apmēram pusgadu dzīvoja Latvijā un pētīja, kādi latvieši varētu būt Eiropas Savienībā.
Pērn, tuvojoties Līgo svētkiem, man piezvanīja jauks nīderlandiešu ģeogrāfijas students Matijs, kas apmēram pusgadu dzīvoja Latvijā un pētīja, kādi latvieši varētu būt Eiropas Savienībā. Matijs teica, ka viņš ar saviem Rīgas draugiem (tie izrādījās trīs meitenes no Nīderlandes, pa vienam puisim no Vācijas un Austrālijas) gribot līgot, bet nezinot, kā un kur. Vai nevarot palīdzēt?
Mūsu ģimene tolaik jau acīmredzami gaidīja papildināšanos, līdzīga situācija bija arī vienai no sievas labākajām draudzenēm, tādēļ plānojām līgot samērā mierīgi. Taču Matijam atteikt negribējās un atbildējām, lai brauc. Ģimenes dārza sešsimt kvadrātmetros visai kompānijai vietas pietiks.
Līgo vakarā šie tad ar vilcienu bija klāt. Vispirms aizgājām uz tagad jau nojaukto estrādi pretī pilij. Kā pēc pulksteņa beidzās lietus, un mūsu pašu aktieri un dejotāji samērā retajām skatītāju rindām (kas droši vien visvairāk bija saistīts ar to, ka lietus tiešām tikko bija beidzies) rādīja svētku uzvedumu, kurā attēloja, kā latvju sētās reiz līgojuši. Jauki, arī viesiem patika, taču lielās zaļumballes sākumu negaidījām, braucām uz dārzu – tālāk no urbanizācijas un tuvāk dabai. Viesi nolika somas dārza mājā un to pirmo mazliet neveiklo brīdi pārtrauca sievas māsas Astras (kurai savā darbavietā Rīgā pārsvarā iznāk runāt angļu valodā) uzaicinājums basām kājām doties uz pielijušo pļavu pēc jāņuzālēm. «Vai tas ir nopietni?» ieturot pauzi, pārjautāja nīderlandiešu meitenes. Taču drīz vien viņas smaidīdamas pina vainadziņus un arvien vairāk sāka iejusties mūsu raibajā barā, kur bija vēl ne tikai Latvijas, bet arī vēl pāris Baltkrievijas pārstāvju. Visi gāja «Kas dārzā?», «Ādamam bij’ septiņdēl’». Kad izdomājām, ka pienācis laiks lēkt pār ugunskuru, atkal iznāca maza pauzīte un nīderlandiešu meitene jautāja austrāliešu puisim: «Vai tavi apdrošinātāji izmaksās kompensāciju, ja, lecot pāri ugunskuram, ar tevi kaut kas notiks?» Lai gan mēs šeit, protams, nepiedāvājām nez kādu sārtu, tomēr drošības apsvērumi vienmēr ir no svara. Kas lēca, kas ne, bet galu galā nonācām līdz tādam jaukam brīdim, kad holandieši, vācietis un austrālietis gribēja nodziedāt pa kādai savai ziņģei vai tautas dziesmai. Nule pagājušajos Līgo svētkos bija atkal citādi, bet būs jāpieraksta arī tas, jo, griez kā gribi, šajos svētkos, šķiet, vienmēr atmiņā paliek kaut kas interesants.
