Acīmredzot fetiša statusā nonākuši tik ilgi un rūpīgi glabātie «čekas maisi». Kāda kopumā ir Latvijas sabiedrības attieksme pret šiem «maisiem»?
Acīmredzot fetiša statusā nonākuši tik ilgi un rūpīgi glabātie «čekas maisi». Kāda kopumā ir Latvijas sabiedrības attieksme pret šiem «maisiem»? Varētu teikt, ka neviennozīmīga. Varbūt ir vērts atcerēties deviņdesmito gadu eiforiju, kad no «stūra mājas» ar uzvarētāju smaidu tika stiepti laukā vairāki maišeļi, it kā pilni ar to kartītēm, kas kādreiz sadarbojušies ar vienu no padomju represīvajiem dienestiem. Tolaik daļa sabiedrības bija pārliecināta, ka šī VDK atstātā dzeguzes ola ir pavisam īsta un svaiga.
Patiesībā nu jau vairāk nekā desmit gadu neatkarīgajā Latvijā pie varas esošie dīvainā kārtā nav vēlējušies pa īstam izvērtēt totalitārās valsts represīvo sistēmu pēc būtības. Pagaidām ir panākts vien tas, ka Latvijā ir plaši pazīstams viens «štata» čekists – Juris Bojārs – , kas izpelnījās pat tādu godu, ka likums tika labots tikai tādēļ, lai viņu neievēlētu Saeimā. Ne pārāk sen par riktīgu čekistu atzīts arī Jānis Ādamsons. Vēl šad tad plašsaziņas līdzekļos pavīd tālumā aizslīdošās, tagad respektablo, kādreiz ar «čeku» saistīto biznesmeņu ēnas. Un viss. Ja vien neskaita ik pa brīdim kārtējās no «maisa» nākušās kartiņas pavicināšanu, kas drīzāk gan izskatās pēc tādas kā šantāžas rundziņas. Tāpēc dažādi ir vērtējama vairāku valdošo politisko partiju vēlme it kā izbeigt politiskās spekulācijas ar «čekas maisiem» un jau tuvākajā laikā padarīt publiski pieejamus Valsts drošības komitejas sarakstus. Pašlaik par minētā soļa nepieciešamību ir vienisprātis visi valdošās koalīcijas pārstāvji, tomēr nav skaidrības, kad «čekas maisu» saturs kļūs publiski pieejams.
Cik nopietna un vajadzīga pašlaik ir tāda rīcība, domājams, īsti nav skaidrs nevienam. «Īstais» laiks jau sen ir pagājis, turklāt esam palikuši visai unikālā lomā Austrumeiropā. Pārējās valstīs līdzīgs jautājums tika atrisināts jau pirms gadiem. Mūsu ziemeļu kaimiņi ar to tika galā 1998. gadā, bet lietuvieši pirms trijiem gadiem. Vairumā bijušā padomju bloka valstu tika dots noteikts laika sprīdis, kurā visi, kas savulaik sadarbojušies ar represīvajiem specdienestiem, varēja to godīgi atzīt, un pret viņiem netika vērstas nekādas sankcijas. Tomēr, kā pierādījusi prakse, arī sarakstu publikācija nekādu īpašo rezonansi sabiedrībā nav izraisījusi.
Pirms vairākiem gadiem Latvijā mēģināja šajā jomā spert vismaz pussolīti, aicinot visus, kas sadarbojušies ar VDK, to darīt zināmu. Tomēr nesekoja nākamais būtiskais solis, lai atrisinātu, kas tad galu galā darāms ar tiem, kas savu sadarbību nav pieteikuši, bet viņu vārdi ir «maisos» vai kādā citā reģistrā. Tā vien liekas, ka daudziem tos gribējies atstāt kā šantāžas instrumentu savās politiskajās spēlēs. Pirms pāris mēnešiem, kad bija runa par premjerministra padomnieka Armanda Agruma virzīšanu KNAB vadībā, atklātībā parādījās informācija, ka «čekas maisos» ir kartīte ar viņa vārdu. Neņemos spriest, ir viņš vai nav bijis saistīts ar VDK, tomēr jāatzīmē acīmredzamais – iespējamais Agruma sadarbības fakts bija «pietaupīts» īpaši šim brīdim.
Tāpēc vēl jo interesantāk uzzināt, cik ilgi «čekas maisu» kartītes turpinās cilāt ik reizi, kad kādam tas būs izdevīgi atbilstoši tābrīža politiskajai konjunktūrai.
