Divdesmit divus gadus jaunā iecavniece Zanda Zīverte ir Nicas universitātes Ekonomikas fakultātes 2. kursa studente.
Divdesmit divus gadus jaunā iecavniece Zanda Zīverte ir Nicas universitātes
Ekonomikas fakultātes 2. kursa studente. Patlaban, vasaras brīvdienās, viņa ir Latvijā un reizi pa reizei atbrauc ciemos pie vectēva un māsas ģimenes Jelgavā, kur arī labprāt piekrita intervijai «Ziņām».
Kā tu kļuvi par franču studenti?
Kad Iecavā beidzu devīto klasi, māte mani mudināja iestāties kādā īpašākā vidusskolā. Sāku iet kursos Rīgas Angļu ģimnāzijā, bet, protams, subjektīvi jutu, ka tur tos, kuri nav īsti rīdzinieki, lāgā nepieņem. Tā nonācu Rīgas Franču licejā, ko arī pabeidzu. Skaidru nākotnes plānu nebija. Lielākā daļa tolaik stājās juristos un ekonomistos. Tiku uzņemta gan vienos, gan otros, bet galu galā izšķīros, ka studēšu Policijas akadēmijā juristus. Mācību maksu – 400 latu gadā –, kā arī istabiņas īri pie vecām, ļoti izpalīdzīgām tantiņām sedza vecāki. Studēt bija interesanti, tomēr pēc gada likās, ka jurisprudence nav mana joma. Varbūt, ja būtu stingri noņēmusies studēt to pašu tālāk, domas mainītos, tomēr no Policijas akadēmijas aizgāju. Aizbraucu uz Franciju par bērnu auklīti. Mani pieņēma kādā ģimenē netālu no Marseļas. Mans uzdevums bija no rīta palaist uz skolu piecgadīgu puisīti (vecākiem darbs sākās vēl agrāk) un vakarā sešos viņu pārvest mājās. Ja tajā laikā māte nav vēl atgriezusies, jāuztaisa vakariņas, jāieliek puika vannā, jāizlasa pasaka un astoņos deviņos jānoliek gulēt. Pārējais laiks brīvs, vienīgi darba līgums vēl paredzēja, ka obligāti jāapmeklē franču valodas kursi. Pēc pusgada šī ģimene pārbrauca dzīvot uz Vāciju un piedāvāja man doties līdzi. Taču es atteicos, jo man jau bija radusies doma, ka varētu Francijā studēt ekonomiku.
Vai viegli bija iestāties augstskolā?
Turpat Marseļā kārtoju eksāmenu franču valodā un iesniedzu dokumentus trijām augstskolām. Brīdis bija satraucošs. Tolaik jau strādāju citā ģimenē, kur pieskatīju trīs puikas (tas, starp citu, bija vieglāk, nekā noņemties ar vienu bērnu). Līdz uzturēšanās atļaujas beigām bija palikušas trīs dienas. Biju jau sakravājusi ceļa somas mājupbraukšanai, kad pienāca vēstule, ka esmu uzņemta Nicas universitātē.
Tur droši vien savs nopelns bija tavām mācībām Rīgas Franču licejā?
Godīgi sakot, beidzot Franču liceju, franču valodā varēju mazliet ikdienišķi aprunāties. Pateikt «labdien», «uz redzēšanos», «man gribas ēst». Pārsvarā valodas zināšanas man deva kursi un arī pašmācība Francijā. Stājoties augstskolā, vajadzēja konkurēt ar alžīriešiem, tunisiešiem, kuri arī Francijā ir ārzemnieki, bet Marseļā dzīvo jau labu laiku un valodu zina daudz labāk. Tomēr paveicās.
Nica ir viena no franču Rivjēras, pasaulslavenā Vidusjūras kūrorta, pilsētām. Vai tur dzīve un mācības meitenei, kas nāk no ienākumu ziņā vidējas latviešu trīsbērnu ģimenes, ir pa kabatai?
Frančiem ar viņu algām augstākā izglītība, var teikt, nemaksā tikpat kā neko jeb 150 eiro gadā. Ja man par studijām mūsu Policijas akadēmijā bija jāmaksā gadā 400 latu, tad starpība jūtama. Pirmajā dienā, kad iebraucu sev pilnīgi nezināmajā Nicas pilsētā (iestājeksāmenu taču kārtoju Marseļā), man veicās dabūt istabiņu par 200 eiro mēnesī. Franču studentiem ir savi palīdzības biroji, kur var vērsties, ja vajag atrast saimnieku, kas izīrē dzīvesvietu. Jau pirmajā dienā atradu darbu makdonalda ēdnīcā par 450 eiro mēnesī, turklāt ar nosacījumu, ka es kā studente strādāju ne vairāk kā 20 stundu nedēļā. Atklāti sakot, dažreiz iznāk nostrādāt arī vairāk. Bet kopumā par saviem ienākumiem un izdevumiem varu teikt: ja cilvēks nav orientēts uz izklaidi, iztikt var. Ieeja diskotēkā, piemēram, maksā 15 eiro, lai gan meitenēm bieži vien tajās ieeja ir par brīvu. Tikai tie kokteiļi dārgi. Es diemžēl Latvijā nevaru iedomāties, kur es varētu reizē studēt, strādāt un pati nomaksāt visus savus rēķinus. Esmu priecīga, ka neesmu vecākiem uz kakla.
Kādi šķiet franči, kad to vidū nodzīvots jau divarpus gadu?
Kad es atbraucu uz Latviju, man gribas visiem paziņām un draugiem dot bučas. Frančiem ir parasts, ka, sasveicinoties un pat iepazīstoties ar svešu cilvēku, viens otru uz abiem vaigiem nobučo. Latvieši salīdzinājumā ar viņiem ir ļoti atturīgi un auksti. Man patīk franču profesoru attieksme pret studentiem. Ja kaut ko nesaproti, vari jautāt tik ilgi, kamēr sapratīsi. Var jau būt tas ir mainījies arī Latvijā, bet agrāk Policijas akadēmijā bija tā, ka neviens neko lekcijās nejautāja – pierakstīja un sapratis vai nesapratis aizgāja. Esmu pieradusi arī pie franču virtuves, kas man šķiet garšīga. Tomēr Francijā es nepalikšu. Apzinos, ka man nekad tur nebūs tādu draugu un nevarētu izveidoties tāda ģimene kā Latvijā.
Par ko tu pēc studiju beigšanas gribētu kļūt?
Par saviem plāniem nevēlos daudz runāt. Specializācija sāksies pēc otrā kursa. Ir doma par banku, uzņēmumu vadības lietām. Es vispār gribētu pārstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā, bet vēl daudz jāmācās.
Viens no pirmajiem jautājumiem, ko tu uzdevi vectēvam, kad viņš šopavasar aizbrauca uz Nicu ciemos, esot bijis: «Par ko tu balsosi 20. septembrī?» Kā tu pati referendumā balsosi?
Protams, «par». Piemēram, runājot par to pašu dzīvi Francijā, Latviju Eiropā daudzi nezina. Tāds istabiņas saimnieks jautā vienīgi to, vai tava valsts ir Eiropas Savienībā vai arī ne. Ja ir, tad uzticība lielāka. Ja ne – drusku problēmas, bet, ja apņēmība ir, arī ar tām var tikt galā veiksmīgi.
