Kapšu ģimene – Eduards, Sandra, Artūrs un Edgars – nu jau divus gadus braukāšanu no Auces uz Jelgavu nomainījuši pret pastāvīgu apmešanos Jelgavā.
Kapšu ģimene – Eduards, Sandra, Artūrs un Edgars – nu jau divus gadus braukāšanu no Auces uz Jelgavu nomainījuši pret pastāvīgu apmešanos Jelgavā. Te ir gandrīz visi viņu draugi, te – pirms daudziem gadiem sāktais bizness.
Ne vienam vien, kuram kāzas, izlaidums, ģimene, suns bildēts vai arī kurš pats mēdz daudz fotografēt, visu izsaka teikums – Edžus no Sudrabu Edžus. Tā viņu pazīst un paskaidro, kas attiecīgajā reizē bildējis.
Pats Edžus stāsta, ka ar fotografēšanu aizrāvies jau Aucē – skolā mācoties. Tur bijis pulciņš, kurā viņš iesaistījies, vēlāk fotografējis arī armijā. Fotogrāfs atzīst: «Toreiz jauniešiem nebija tādas iespējas kā tagad, neviens mums, jaunajiem fotogrāfiem, piemēram, izstādes nerīkoja. Knipsējām savā nodabā, un viss.»
Pēc tam fotogrāfa darbu Eduards turpinājis Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Smejoties viņš atzīst: «Tā es toreiz sāku pases fotogrāfijas bildēt un turpinu vēl joprojām.» Par to, ka jāizvēlas tieši fotogrāfa amats, Edžum nekādu šaubu neesot bijis. Iznācis gan arī vēl pastrādāt citus darbus, piemēram, meliorācijā, tomēr vienmēr bijis skaidrs, ka jāatgriežas pie iemīļotā amata.
Nekādās augstās skolās fotografēšanu viņš mācījies nav, vienīgi tepat Jelgavā Sadzīves pakalpojumu kombinātā astoņus mēnešus bijis māceklis. «Kopā ar fotogrāfu Juri Zēbergu mazgājām pudeles, jaucām ķīmiju, skrējām pēc šņabja, kad vecie sūtīja,» atceras Edžus.
Sandra un Eduards ir no Auces un pazīstami jau sen. Sandra vēl skraidījusi ar sarkanu pionieru kaklautu ap kaklu, kad viņš jau bijis liels puisis. Nu jau kopā aizvadījuši astoņpadsmit gadu. Abi smaidot secina: «Daudz, bet nemaz nejūt, ka kaut kas būtu mainījies!» Ģimenē aug divi dēli – Edgars (17) un Artūrs (14). Sarunā piedalās tikai Artūrs, jo lielais brālis ar visu sirdi un dvēseli iesaistījies trakajā dziesmu svētku nedēļā un dejo Rīgā. Artūrs pretēji brālim, iespējams, ies tēva pēdās, jo jau tagad aizrāvies ar fotografēšanu. Viņš arī darbojas bērnu un jauniešu centra «Junda» fotopulciņā. Edžus atceras, ka par dēla aizraušanos ar fotografēšanu uzzinājis, kad viņš vienreiz paziņojis: «Būs jau man jābildē, kādam taču tā lieta jāpārņem!»
Tomēr nekas uzspiests bērniem netiekot, savu profesiju viņi varot izvēlēties pēc sirds patikas.
Pārcelšanās uz Jelgavu pirms diviem gadiem gan iznākusi tāda, ka licies – pilsēta nekad ģimeni nepieņems. Rudenī pārvākušies, un pusgada laikā apzagta mašīna, dzīvoklis un veikals.
Kapšu ģimene ir īpaša arī ar to, ka abi dzīvesbiedri strādā vienā darbavietā, tāpēc jāiemācās sadzīvot ne tikai mājās, bet darbā. Protams, iznākot arī par kaut ko pastrīdēties, tomēr abi uzskata, ka kopā darbošanās izvērtusies ļoti veiksmīga. Kopā strādāt esot vieglāk, īpaši, ja viens otru labi saprot un atbalsta.
Atliekot vien pasmieties, ka agrāk Edžus fotografējis pasu bildes, tagad tādās jāiemūžina arī suņi, jo nepieciešami dokumenti, lai tos aizvestu, piemēram, uz starptautiskām izstādēm.
Fotografēties nākot visu paaudžu cilvēki – gan jauni, gan veci, turklāt arvien vairāk. Un nebūt neesot tā, ka uz salonu dotos bildēties tikai kāzās. Fotogrāfijas par piemiņu no izlaidumiem, ballēm un citiem pasākumiem arī ir modē. Ģimenes bildes atkal kļūstot iecienītas. Nenoliedzami, kādu laiku modē bijušas ar «ziepju trauku» fotografētas bildes, tagad tādu kļūst mazāk.
Sandra stāsta: «Ir ģimenes, kas kļuvušas par pastāvīgiem klientiem un nāk fotografēties katru gadu. Vieni pat bija nedaudz apnikuši, jo ieradās katru mēnesi. Cilvēki nāk arī aprunāties.»
Klientus reizēm iznākot mazliet audzināt, un vienu otru Kapšu ģimene uzskata par pašu izskolotiem. Padomus viņi nežēlojot. Dažam fotografētājam esot, piemēram, jāpamāca, ka nevajag bildēt pret sauli. Neiztiek arī bez kurioziem, kad turpat salonā jādomā, kā izlīdzēties. Piemēram, jaunlaulātais pie melna smokinga uzvilcis baltas zeķes, un apsēžoties tās, protams, varēja redzēt. Vajadzējis viņu bildēt, tikai kājās stāvot.
Netrūkstot klientu, kuriem šķiet, ka fotografēšanās tāds sīkums vien ir. Viņi vienmēr sakot, ka nav svarīgi, kā nobildē, ka tik ātrāk. Pēc tam, ieraugot rezultātu, mēdzot samulst un brīnīties, kāpēc nav iznācis labi. Sandra uzsver: «Dažam šķiet, ka nofotografēties var ātri, garām ejot. Tomēr tā nav – bildē pēc tam redz katru sīkumu, katru niansi, piemēram, noputējušas, smilšainas kurpes!»
Kapšu ģimene sevi dēvē par optimistiem un atzīst: «Nekādu dižo naudu nopelnīt nevaram, tomēr mums patīk mūsu darbs, patīk strādāt ar cilvēkiem un fotografēt. Ir liels prieks par pārējiem fotogrāfiem salonā, kas ir ne tikai darbinieki, bet arī labi draugi. Un ir skaidrs – vēl ir, kur augt un ko sasniegt. Tāpat kā ar gadiem aug mūsu klientu prasības, viņi kļūst gudrāki fotografēšanas jautājumos, mēs cenšamies neatpalikt un piedāvāt arvien jaunas lietas!»
***
Edžus no Sudrabu Edžus:
«Bija laiks, kad visi nesa uz salonu taisīt kaudzēm pašu ar «ziepju trauku» sabildētu fotogrāfiju. Cilvēki domāja, ka mēs tās nemaz neredzam – ielaiž tik filmiņu mašīnā, un ārā iznāk jau iepakotas bildes. Nesa, piemēram, visādas mīlēšanās ainiņas. Nav jau tā, ka mēs izpētām katru fotogrāfiju, tomēr apmēram redzam, kas tur virsū. Tad gan bija mazliet smieklīgi, kad klienti nāca tām pakaļ. Bet smieties taču nevar, izrādīt savu nepatiku arī ne. Bija jāizliekas, ka nezinām, kas uz bildēm redzams.
Tagad cilvēki mazliet mainījušies. Tādu bilžu kļūst arvien mazāk. Arī citādā ziņā klienti iemācījušies fotografēt labāk. Nebildē vairs katru sadzīves sīkumu – katru suņa vai kaķa pozu. Vairāk nes ceļojumu bildes.
Diemžēl ir arī vairāk fotogrāfu, kas iedomājas, ka ir lieli mākslinieki, kaut gan patiesībā no fotografēšanas maz ko saprot. Tagad tas ir vienkārši – nopērk puslīdz labu fotoaparātu, automātiski nobildē, aiznes uz laboratoriju uztaisīt, un māksla gatava! Ne viņš zina, kā bilde top, nekā! Protams, var arī tā darīt, bet tad nevajag sevi saukt par fotomākslinieku!»
