Reiz, pirms gadiem 30, Evaldam Pūpolam Rīgas tirgū piedāvāja nopirkt dažus vīnogu stādus.
Reiz, pirms gadiem 30, Evaldam Pūpolam Rīgas tirgū piedāvāja nopirkt dažus vīnogu stādus. Joka pēc iegādājies. Kopš tā brīža viņš arī saslimis ar vīnkopības vīrusu.
Tur, kur Jēkabpils rajona Vārnavas pagasts saplūst ar Viesītes lauku teritoriju un reiz bijis Sunākstes pagasts, pa pieticīgu līkloču ceļu iespējams nokļūt pie nelielas mājiņas stāva paugura pakājē. Zālē vien iebrauktas rises cauri pagalmam aizvijas arī tālāk, uz akadēmiķa Jāņa Stradiņa mājām, tādēļ arī ziemā turp nokļūt neesot problēmu: slavenais novadnieks par ceļu rūpējas.
Ainavu papildina siena šķūnis, zirgvilkmes grābeklis un pat citur sen vairs neredzēta pļaujmašīna. Pāris kranču steidz saimniekam darīt zināmu mūsu ierašanos. Un tur jau viņš nāk – žiperīgs vīriņš ar vērīgām, šaudīgām acīm aiz bieziem briļļu stikliem. Evalds Pūpols, Jēkabpils rajona tūrisma ceļvedī mminēto Rudzīšu mājas saimnieks, kura vizītkartē atturīgi rakstīts «vīnogu audzētājs».
Pūpola kungs neņemoties spriest, kā īsti bijis hercoga Jēkaba laikā, taču viņš domā, ka mūsdienās viņa vīnogulāju platības ziņā pārsniedz daudzināto Sabiles Vīnakalnu. Jāpiebilst, ka arī šķirņu daudzveidības ziņā diezin vai Latvijā būs kaut uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi par viņu pārāki vīnkopji. Evalds Pūpols rezignēti precizē: «Man aug kādu 80 šķirņu vīnogas. Izmēģinājis ieaudzēt esmu daudz vairāk, taču izvēlējos, manuprāt, labākās.»
Pats nācis no kaimiņu pagasta, Evalds Pūpols Rudzīšos ieprecējies ap 1955. gadu. Augstās skolās iet viņam nav iznācis, izticis ar pamatskolu. Pēc kara piedalījies Ķeguma HES atjaunošanā, arī dienesta laikā sabijis par elektriķi, bet pēc tam beidzis traktoristu kursus un tā vadījis darba mūžu turpat, Sēlijā, Viesītes apkārtnē.
«Sasirdzis» ar vīnogu audzēšanu, izmēģinājis jo daudzas šķirnes. Bijis pie izcilākajiem Latvijas selekcionāriem, nolūkojis labākās ieaudzētās šķirnes Lietuvā, Jodupē.
Kādām šķirnēm jūs dodat priekšroku, kuras vislabāk piemērotas Latvijas apstākļiem?
«Manā vīna kalnā vislabāk padodas kādas deviņas Sukatnieka šķirnes, bet man pašam visgardākās šķiet izcili saldās sarkanās vīnogas ‘Jadviga’. Tām gan viena nelaime: bez žēlastības jāizgriež dzinumi, citādi salapo pār mēru, un tad ogu ir maz.»
Cik lielu ražu iespējams ievākt pie mums no viena kociņa?
‘Supaga’, ‘Gina’ dod pa desmit, piecpadsmit kilogramiem no cera. ‘Zilga’ ir vēl ražīgāka…
Ko jūs darāt ar ogām? Vedat uz tirgu, veikaliem?
Pirms gadiem desmit mēģināju piedāvāt veikaliem, taču neviens neticēja, ka tās ir vietējās. Pēc tam atrunājās, ka tik sīkas neviens nepirkšot. Deviņdesmito gadu sākumā biju aizvedis uz Daugavpili tirgot stādus, līdzi biju paņēmis arī ogas – paraugam. Taču mani uzskatīja par blēdi, neviens neticēja, ka ogas patiešām ir vietējās… Domāja, ka es mānos, tikai gribēdams iešķiebt stādus.
Jūsu īpašumā ir aptuveni vienu hektāru plašs vīnogulājs. Ogu taču ir lērums, kaut kur tās jāliek.
Man nav problēmu ar lasītājiem! Brauc katru gadu – ar spaiņiem! Atbrauc ekskursanti, palaižu kalnā, viņi paši salasa, pēc tam lejā nosveru un norēķināmies. Prasu 70 santīmu kilogramā. Neviens līdz šim nav sūdzējies, ka cena par augstu. Savu iztiku vīnogas tātad man dod. Lai gan galvenā mana produkcija ir stādiņi. Arī tos tirgoju ikvienam, kurš grib, prasu arī 70 santīmu par katru.
Vai ir noiets?
Un kā vēl! Visiem gribētājiem ogas izaudzēt tik un tā es nespētu, tādēļ piedāvāju stādus, lai audzē paši.
Latvijā ir Vīnogu audzētāju un vīndaru asociācija, katru gadu Rīgas Dabas muzejā tiek rīkotas izstādes. Vai piedalāties?
Kā tad, esmu asociācijas biedrs.
Vai vīnogu sulu arī spiežat?
Ja raža paliek pāri, tad jau, protams, spiežu sulu. Labs padzēriens. Ja uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un uzreiz pilda pudelēs, stāv nez cik ilgi. Taču tīru sulu dzert – tas man par stipru, tādēļ šķaidu ar ūdeni.
Apmēram tā darīja senie grieķi, šķaidīdami vīnu… Vai vīnu arī darināt?
Vislabākā ir dabīga sula. Raudzēt to, manā izpratnē, nozīmē bojāt labu mantu: kas sarūdzis, tas beigts! Tādēļ arī labprātāk dzeru nebojātu.
Bet kā ogas spiežat? Filmās redzēts, kā vīndari milzu kublos tās mīca ar kājām…
Tik daudz es nenovācu, pilnīgi iztieku ar stampu…
Joprojām tiek uzskatīts, ka vīnkopība Latvijā ir drīzāk vaļasprieks. Kā domājat jūs: vai varbūt tomēr šīs kultūras audzēšana varētu kļūt par zemnieku mērķtiecīgu nodarbošanos?
Uzskatu, ka varētu gan! Noteikti. Jo agri vai vēlu cilvēki vietējās ogas pienācīgi novērtēs, atzīs, ka tās ir pārākas par ievestajām no dienvidiem, lai gan pēc izskata mazliet necilākas. Taču tad nevajadzētu audzēt ļoti daudzas šķirnes, bet izvēlēties tieši savas zemes reljefam piemērotākās.
Šī mūsu saruna notika Rudzīšu vīna kalna virsotnē. Pirms uzkāpšanas šķita savādi: likās, ka taisnās rindās vairāk ir sastādīts upeņu krūmu, nevis vīnogulāju. Taču tas esot darīts tādēļ, lai samērā vāros vīna kociņus pasargātu no aukstuma.
Kāpdams lejup, Evalds Pūpols stāsta, ka viņam vienam, protams, nebūtu pa spēkam apkopt gan plantāciju, gan stādu audzētavu – vairākas siltumnīcas un lecektis, kur pret sauli tiecas tūkstošiem stādiņu, gaidīdami, kad tiks iegādāti un aizvesti uz visām Latvijas malām. Saimniecībā palīdzot meita un mazbērni. Tomēr Pūpola kungs arī pats naski dara visus darbiņus gan vīna kalnā, gan pārējā saimniecībā, kurā centrālās «personas» ir gotiņa un darba zirgs. Evalda kungs arvien arī sagaida, pavada, apkalpo desmitiem «tāpat vien ekskursantu» un ogu lasītāju ražas laikā. Ražas dienas Rudzīšos parasti sākoties augusta beigās un turpinoties vai nu visu septembri, vai līdz salnām, vai arī – kamēr ogas nolasītas.
«Katru gadu beidzamajiem lasītgribētājiem pietrūkst ogu. Tad viņiem piedāvāju stādus: nav jau jābūt nekādai lielai mākai, lai vīnogas audzētu ikviens pats, tikai jāpamēģina, un tad tā lieta ies!»
Pirms atvadāmies, nenociešos un arī iegādājos dažus vīnogu stādiņus. Tā teikt, «suvenīram». Gribētos jau pie Pūpola kunga iegriezties arī rudenī, lai nogaršotu, novērtētu vismaz dažas no kalnā augošajām 80 vīnogu šķirnēm. Namatēvs vēlīgi pasmaida: «Brauciet, labprāt gaidīšu! Tikai nenokavējiet, jo manā «pašapkalpošanās» veikalā nav ne strikta darba laika, ne garantijas, ka viss neizrādīsies jau izandelēts, jo mani apciemo patiešām daudz cilvēku!»
