«Še ir mana dzimtene…» katru dienu atskan televizorā, reklamējot visiem zināmas latviešu filmas. Un mēs, latvieši, kā pēc komandas iedomājamies ne vien slavenākos citātus no filmas, bet arī skaistākās mūsu zemes vietas.
«Še ir mana dzimtene…» katru dienu atskan televizorā, reklamējot visiem zināmas latviešu filmas. Un mēs, latvieši, kā pēc komandas iedomājamies ne vien slavenākos citātus no filmas, bet arī skaistākās mūsu zemes vietas. Šķiet, šai dziesmai un daudzām citām arī vislabāk piestāv tāda mīlīga lauku ainava. Pagājušajā nedēļā – dziesmu svētku laikā – Rīga dūca no dziedātāju, dancotāju, tautas daiļamata meistaru un tūristu pārpilnības. Tajā visā piedalījās ne tikai slavenākie lielpilsētu kori, kas jau kuro gadu plūc laurus lielos konkursos, bet arī mūsu pašu lauku cilvēki.
Ikdienas darbi un saimniecības rūpes uz veselu nedēļu ir atliktas malā. Nu, protams, ne vienai vien lauku sievai tur, galvaspilsētā, vēlajos mēģinājumos sirds palika nemierīga, par mājās atstātajām brūnaļām iedomājot, ne viens vien saimnieks atcerējās vēl neizvagotās kartupeļu vagas un visi turēja īkšķus, lai mīļajiem mājās palicējiem darbi labi veicas un lai atliek arī laiciņš svētku norisi vismaz televizora ekrānā pavērot.
Dziesmu un deju svētkos piedalījās ne viens vien Jelgavas rajona kolektīvs. «Ziņām» svētku satraukumā pirms lielā svētku gājiena izdevās uz sarunu notvert Līvbērzes pagasta ļaudis – vidējās paaudzes deju kolektīva «Miestiņš» dalībniekus.
Līvbērzes kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Inga Svarinska stāstīja: «Rīga mūs uzņēma ļoti labi, un atlika vien nopriecāties, ka dzīvošana sanāca tik labā vietā – Amatniecības skolā Imantā. Nebija tādu problēmu ar ēdināšanu kā daudziem citiem. Protams, ļoti lustīgi gāja kopīgajos pasākumos – rajona kolektīvu un visas Latvijas svētku dalībnieku ballē, netrūka arī vietējo, savējo «baļļuku». Šajā nedēļā miegam veltītās stundas var saskaitīt uz pirkstiem. Man vēl nav ne ģimenes, ne saimniecības, tāpēc izrauties uz šādiem nedēļu gariem svētkiem ir vieglāk. Varu tikai apbrīnot citus lauciniekus, kuri atraduši laiku piedalīties lielajos dziesmu un deju svētkos. Viņi tiešām ir ļoti priecīgi par jauko kopības sajūtu.»
Kāds «Miestiņa» dejotājs «Ziņām» stāstīja, ka speciāli uz dziesmu svētkiem darbā palūdzis atvaļinājumu, tāpēc viņam par iekavētiem darbiem galva nebija jālauza. Viņam šie bija jau trešie dziesmu svētki, bet īsto svētku sajūtu esot apjautis, tikai gatavojoties lielajam gājienam pēdējā dienā.
Arī Biruta dziesmu svētkos piedalās jau kopš astoņdesmitajiem gadiem un uzskata, ka katri esot ar kaut ko īpaši un interesanti. Šoreiz dejotāja ir sajūsmā par deju koncertā pārdzīvoto, viņasprāt, tas bijis ļoti skaisti. Kundze stāsta, ka uz svētkiem esot vērts braukt kaut vai tikai īpašās kopības sajūtas dēļ – tur ir mazsvarīgi, vai tu esi kāda liela un slavena Rīgas deju kolektīva dalībnieks vai maza lauku pagasta dancotājs.
«Tā ir brīnišķīga sajūta – būt šeit! Dziesmu svētkos esmu jau trešo reizi, un katri ir viens pakāpiens uz augšu. Dzīve iet uz augšu, un arī dziesmu un deju svētki kļūst arvien labāki. Šogad gan ir arī viena bēdīga nianse – dejotāji ir noniecināti. Agrāk bija dziesmu un deju svētki, bet šogad – tikai dziesmu. Protams, mums te netrūkst ne dzīves spara, ne kopības sajūtas, ne jautrības. Piemēram, nolēmām, ka dejotājiem, kas guvuši kādu savainojumu, vajadzētu dibināt Klibo partiju, saīsinājumā – KP,» savas pārdomas par Rīgā piedzīvoto, jokodams stāsta «Miestiņa» dejotājs Andris.
«Miestiņa» vadītāja Helēna Orole lepojas ar to, ka ar savu mazo kolektīvu piedalās lielajos svētkos, un ar gandarījumu atzīst: «Mūsu kolektīvs ir dibināts 1985. gadā, un kopš tā laika mēs arī visos dziesmu un deju svētkos esam piedalījušies!»
Pastāv uzskats, ka lauku cilvēkus esot grūti iesaistīt regulāros deju mēģinājumos, tomēr tie, kuriem dejošana no sirds patīk, esot ar mieru pieciest dažādas neērtības, lai pēc grūtas darba dienas mērotu tuvāku vai tālāku ceļu uz pagasta kultūras iestādi un mācītos tautas dejas. Vadītāja stāsta, ka pamazām izdodoties piesaistīt arī tādus cilvēkus, kas nekad pirms tam nav dejojuši. Ar cītīgu darbu un interesi viņi iemācoties dejot. Viņasprāt, īsti dejas entuziasti arī laukos atrodot laiku savam vaļaspriekam. No ikdienas darbiem un citām rūpēm uz dziesmu svētkiem spējot izrauties visi «Miestiņa» dalībnieki.
Helēna Orole šogad īpaši novērtējusi deju svētku skaistumu – no sarežģītajām un interesantajām dejām esot veidojušies burvīgi raksti. Lai gan dažus deju soļus bijis ļoti grūti iemācīties, tomēr lielajā kolektīvā visas iepriekšējās nedienas aizmirsušās.
