Ja tagad parunā ar cilvēkiem, kas ir pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, patiesībā nevienam īpaši lielu pretenziju nav par iestāšanos un dzīvi šajā valstu kopienā.
Ja tagad parunā ar cilvēkiem, kas ir pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, patiesībā nevienam īpaši lielu pretenziju nav par iestāšanos un dzīvi šajā valstu kopienā. Bailes un nepatika vairāk balstītas uz tīri emocionālu jautājuma uztveri. Ja iznāk diskutēt priekšmetiski, savu nostāju pamatojot ar konkrētiem faktiem, ne viens vien Eiropas Savienības pretinieks patiesībā atzīst, ka būt pret viņu mudina neziņa un iracionālas bailes no neskaidrās nākotnes. Sarunās ar pensionāriem, kas veidos lielu referendumā balsojošo iedzīvotāju daļu, atklājas, ka faktiski balsot «pret» viņus spiež situācija, kurā tos «nolikusi» valsts sociālās aizsardzības politika. Cerams, ka ilgā valdības «čammāšanās», iedzīvotājiem neizskaidrojot iespējamos valsts nākotnes attīstības scenārijus, nebūs atstājusi negatīvu ietekmi.
Pirms kāda laika sabiedrības izvērtēšanai tika nodots pagaidām vienīgais nopietnais pētījums par to, ko Latvija zaudēs vai iegūs, iestājoties Eiropas Savienībā vai, gluži pretēji, referendumā sakot tai «nē». Šajā pētījumā ekonomistu piedāvātajā vairāku Latvijas ekonomiskās attīstības scenāriju salīdzinājumā par pamatu ņemtas tagadējo dalībvalstu investīcijas kā galvenais attīstību ietekmējošais faktors. Tālāk tiek «apspēlētas» investīciju apmēra variācijas galvenokārt divos aspektos. Pirmais – vai nu Latvija iestājas ES un tuvāko trīs gadu laikā no Eiropas Savienības saņem papildus investīciju resursus gandrīz miljardu latu, vai arī neiestājas, un šī nauda aiziet gar degunu. Otrs aspekts, kas nav mazāk būtisks, – vai mēs maz esam spējīgi šo naudu apgūt. «Apspēlētajos» scenārijos redzams, ka pat optimistiskajā variantā mēs spētu resursus apgūt tikai aptuveni 70 procentu apmērā, vidējā attīstības tempa scenārijā – 50 procentu, bet pesimistiskajā variantā apguves līmenis varētu būt tikai 30 procentu apmērā.
Pirmajā brīdī tas varētu likties dīvaini – rodas iespējas dabūt lielu naudu, bet ekonomisti lēš, ka nemaz nemācēsim to paņemt. Taču jāatceras, ka tā vairs nebūs slavenā G – 24 kredītu bezatbildīga tērēšana. Šo mācību stundu, cerams, būsim apguvuši un ņēmuši vērā. Bažas par mūsu varēšanu pilnībā izmantot piedāvātās iespējas zināmā mērā apliecina arī Zemkopības ministrija, kas lēš, ka jau tagad pieejamie lielie finanšu līdzekļi, kuri paredzēti pirmsiestāšanās programmām lauksaimniecībai un lauku attīstībai, nemaz pilnībā netiks izmantoti. Izrādās, iemesls ir gluži prozaisks – nemākam. Vairumā gadījumu neprotam uzrakstīt kaut cik jēdzīgu biznesa plānu. Iepazīstoties ar datiem par SAPARD programmas realizāciju Latvijas reģionos, jāsecina, ka zemgalieši visai kūtri iesnieguši projektus vispārējās lauku infrastruktūras uzlabošanai vai lauksaimniecības zemju apmežošanai. Attiecīgi ES piesaistītais finansējums pirmajiem pasākumiem ir nedaudz virs 16 tūkstošiem latu, bet otrajiem – tikai 1570 latu. Tikmēr citu reģionu pārstāvji ir spējuši saņemt daudzkārt lielāku naudu. Domājams, ka šie ir pēdējie būtiskie signāli Latvijas ekonomiskās politikas īstenotājiem, biznesa sabiedrībai un reģionālajiem līderiem, jo skaitļi ir satraucoši. Ja jau tagad zudībā aiziet līdzekļi, tāpēc ka nemākam tos apgūt – traucē nepietiekama izglītība vai neuzņēmība–, tad kas mūs varētu sagaidīt nākotnē?
Nav šaubu, ka naudu dabūs tas, kas pratīs, kas būs izglītots un uzņēmīgs. Bet var gadīties, ka tas nebūs ne mūsējais uzņēmējs, ne arī bagātais Rietumu onkulis.
