Gadskārtējā «Pasaules pārskatā par tautas attīstību 2003» Latvija ierindota to 55 valstu vidū, kurās «ir augsts» tautas attīstības indekss, turklāt, salīdzinot ar 2002. gadu, mēs pat esot pakāpušies par trim vietām.
Gadskārtējā «Pasaules pārskatā par tautas attīstību 2003» Latvija ierindota to 55 valstu vidū, kurās «ir augsts» tautas attīstības indekss (TAI), turklāt, salīdzinot ar 2002. gadu, mēs pat esot pakāpušies par trim vietām. Tagad Latvija ieņem 50. vietu pasaulē, tiesa, atpaliekot gan no Igaunijas un Lietuvas, gan arī no citām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. (Slovēnija pēc TAI 2003. gadā ierindota 29. vietā, Čehija – 32. vietā, Polija – 35. vietā, Ungārija – 38. vietā, Slovākija – 39. vietā, Igaunija – 41. vietā, bet Lietuva – 45. vietā.)
Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Attīstības programmas pastāvīgā pārstāve vakar norādīja, ka Latvija tiek vērtēta «kā augstas attīstības valsts», taču tai esot arī «trūkumi». Piemēram, izglītībā, veselības aprūpē un dzimumu vienlīdzībā.
Varam pamācīties, cik diplomātiski gludeni iespējams (turklāt tajā pašā laikā oficiāli!) vērtēt «pēdējos trīs gados Latvijā notikušos būtiskos sasniegumus». Piemēram, ja uztveram nopietni ik vārdu, ko sacījusi ANO Attīstības programmas pastāvīgā pārstāve, atšķirībā no citām Centrāleiropas valstīm Latvijā nabadzībā dzīvojot «tikai» 7,6 procenti iedzīvotāju un tas ir labāks rādītājs nekā citos reģionos. Panākumi esot gūti arī pamatizglītībā – iepriekš pamatskolu pabeidza 83 procenti, bet tagad jau 95 procenti skolēnu.
Tiesa, atbilstoši publisko runu labākajiem paraugiem ANO Attīstības programmas pastāvīgā pārstāve visai miglaini un nekonkrēti norādīja, ka Latvijai nepieciešams «turpināt risināt ar ienākumu nabadzību saistītās problēmas», kā arī «turpināt strādāt izglītības, veselības aprūpes, dzimumu līdztiesības jomās». Šajā sakarā sāk urdīt doma: ja tas tiks darīts līdzšinējā tempā, tad daudzināto labklājības «Eiropas līmeni» patiešām sasniegs tikai mūsu mazbērni. Un vēl cits ķecerīgs prātojums: cik un ar kādiem skaitļiem jābūt aizmālētām starptautisko ekspertu acīm, lai nespētu saredzēt faktisko «labklājību» mūsu valstī? Kādreiz, sociālismā, bija pieņemts attīstību salīdzināt ar 1913. gadu, tas ir, ar līmeni, kāds bijis pirms Pirmā pasaules kara. Ar ko Latvijas «attīstība» tiek salīdzināta pašlaik? Ar 1992. gadu, kad viss okupācijas piecdesmit gados uzkrātais tika izvazāts un citādi iznīcināts? Vai varbūt ar 1998. gadu, kad mūsu valstij sitienu pakrūtē deva Krievijas ekonomiskā krīze?
Par reālu attīstību varētu runāt tad, ja neņemtu vērā kaut kādus noapaļotus «vidējos» rādītājus (piemēram, mūsu mazās valstiņas dažu simtu miljonāru ienākumus izdalot ar valsts iedzīvotāju skaitu), bet pensionāru, medicīnas darbinieku, zinātnieku, galu galā – ierēdņu faktiskos ienākumus, par kuriem padzirduši, viņu kolēģi ārzemēs krīt ģībonī. Jābūt aklam, lai neievērotu, ka Latvijā zem nabadzības sliekšņa eksistē (nevis dzīvo) vismaz 20 procentu iedzīvotāju. Ka «progress», piemēram, veselības aprūpē, būtu precīzāk saucams par regresu. Un tā tālāk.
TAI indekss ir tikai vienas no rozā brillēm, kas turklāt nevis «ārstē», bet veicina redzes defektu. Pētījumi liecinot, ka deviņdesmitajos gados lejupslīdi piedzīvojusi 21 valsts, kas gandrīz visas ir Āfrikā, Sahāras reģionā. Jāpiekrīt, ka tik zemu Latvija patiešām neatrodas. Bet tas nedod ieganstu pārmērīgam optimismam. Vidusmēra iedzīvotāju par mūsu valsts pietiekamu attīstību varētu pārliecināt, piemēram, mēnesī «uz rokas» algā saņemti 300 lati. Tā vietā vairumam jāiztiek ar 70, 60 un pat 40 latiem… Līdz tam mūsu ekonomiku nespēs dziedēt ne TAI, ne citu indeksu plāksteri: «sasniegumi» tā arī paliks fiktīvi.
