Nepārspīlējot var teikt, ka savulaik Latvija bija kļuvusi par vienu no lielākajām krāsaino metālu eksportētājvalstīm pasaulē, rēķinot uz iedzīvotāju.
Nepārspīlējot var teikt, ka savulaik Latvija bija kļuvusi par vienu no lielākajām krāsaino metālu eksportētājvalstīm pasaulē, rēķinot uz iedzīvotāju. Pietika aizbraukt uz jebkuru valsts jūras ostu, lai pārliecinātos, ka kuģi uz metāllūžņu iekraušanu stāv gluži vai rindā. Tikai no skolas gadiem nekādi nav iespējams atcerēties, kur tad mūsu zemē glabājas tās neizsmeļamās krāsaino metālu iegulas, kas tiek pārstrādātas elektropārvades līniju vados, piena kannās, virtuves grāpjos vai akurātās ceļa zīmju un autoceļu norāžu plāksnēs. Vecajā, padomjlaiku terminoloģijā runājot, pagājušas vairākas piecgades, kopš nemainīgi bija palikuši valdības noteikumi, kas atļāva no fiziskām personām iepirkt krāsaino metālu. Protams, pastāvēja it kā strikti ierobežojumi, tāpat arī uzpircēji laiku pa laikam tika it kā kontrolēti. Bet mūsdienās? Nav pagājusi gandrīz neviena nedēļa, lai ziņās nedzirdētu un nelasītu par kārtējiem nozagto elektropārvades vadu kilometriem, bez zīmēm un norādēm atstātajiem autoceļiem, sabojātajiem kapu pieminekļiem… Šādu uzskaitījumu varētu turpināt gluži vai bezgalīgi.
Šķiet, ka sabiedrībai ir izveidojies standartizēts krāsainā metāla zagļa portrets. Visbiežāk tie varētu būt vairāki «bomžiska» paskata vīreļi, kas tumsas aizsegā dara savu melno darbu. Turklāt tik profesionāli un fiksi, ka neviens nekādus čikus un grabus nav manījis. Ja arī parādījās šausminoši stāsti par transformatoru būdās atrastiem pārogļotiem līķiem vai nāvējošu elektrības triecienu saņēmušiem stabu kāpējiem, tas lielākoties tika uzskatīts par tādu kā ražošanas atbirumu. Tā teikt, večiem nepaveicās.
Taču šonedēļ atklātībā tapa zināms, ka jūnijā policija par elektrovadu zādzībām ir aizturējusi bijušos policistus un bijušos «Latvenergo» darbiniekus. Uzņēmuma valdes loceklis Aigars Meļko gan nebrīnoties par bijušo uzņēmuma darbinieku lielo īpatsvaru vadu zagļu pulciņā, jo uzņēmuma darbinieku skaits esot ievērojami sarucis. «Un visi ir profesionāļi, tādēļ lieliski prot izvairīties no elektrotraumām un rīkoties ar elektropārvades līnijām,» sacīja Aigars Meļko. «Nav tikai saprotams, kā līdz tādai dzīvei nonākuši bijušie kārtības sargi. Kaut gan izskaidrojums ir: policistu specifiskās zināšanas, apvienotas ar elektriķu specifiskajām zināšanām, veido labi organizētu profesionālu zagļu bandu. Un, ja atceras, vēl pavisam nesen skaidri redzamus rūpnieciskas izcelsmes krāsainos metālus bez īpašām problēmām Latvijā varēja nodot jebkurā no 250 legālajiem metāllūžņu iepirkšanas punktiem. (Nelegālo daudzumu lēš no 20 līdz 30 procentiem no legālo skaita.) Kad jūnijā vairākas policijas struktūrvienības pārbaudīja metāla uzpirkšanas punktus, vairāk nekā 80 gadījumos tika atklāti dažādi administratīva rakstura pārkāpumi, atrastas arī daudzas tonnas nelikumīgi iepirktu elektrības vadu.
Tagad likumdevēji ir mēģinājuši zagļu ceļā nolikt šķēršļus: 5. jūlijā spēkā stājušies grozījumi Ministru kabineta noteikumos par metāllūžņu iepirkšanu, kas elektrības vadus ļauj nodot tikai juridiskām personām. Savukārt metālu iepirkšana turpmāk būs uzticēta tikai atbilstoši licencētiem uzņēmumiem. Taču šķiet, ka grozījumi ir stipri vien novēloti un patiesībā neko daudz nemainīs. Liela daļa nozagto krāsaino metālu jau tagad tiek pārkausēti, līdz ar to nav iespējams noteikt to izcelsmi. Un māc šaubas par to, vai drīzā laikā pārstāsim būt šāda veida metālkausējumu eksporta lielvalsts.
