Par Rūtas un Sergeja Gavrilovu ģimeni no Kalnciema puses, kas aizvadītā gada augusta nogalē radu, draugu un kaimiņu lokā atskatījās uz 50 kopā aizvadītiem gadiem, «Ziņas» uzzināja no zelta pāra kaimiņiem.
Par Rūtas un Sergeja Gavrilovu ģimeni no Kalnciema puses, kas aizvadītā gada augusta nogalē radu, draugu un kaimiņu lokā atskatījās uz 50 kopā aizvadītiem gadiem, «Ziņas» uzzināja no zelta pāra kaimiņiem. Nelielajā vēstulītē rakstīts, ka jaukais pāris nepieder pie slaveniem vai ar medaļām apbalvotiem ļaudīm, taču tas, ka ģimene kopā saticībā aizvadījusi tik ilgus gadus, vien ir ko vērts.
Īsti lepnu kāzu braucienu Rūtai un Sergejam izdevies piedzīvot tikai pirms 25 ziemām un vasarām, kad viņiem un vēl četriem citiem sudraba pāriem pagasta valde sarīkojusi sirsnīgu pasākumu. No tā, tāpat kā no pagājušās vasaras svinībām, palikušas tikai siltākās atmiņas, piemiņas veltes un apliecinājumi fotogrāfijās. Arī satraukumi, ieguldot savu artavu svētku sarūpē. Taču vairāk nekā pusgadsimtu tālajā 30. augusta dienā, kas joprojām ir svaigā atmiņā, svinības izpalikušas.
Tolaik 19 gadu vecā Rūta un piecus gadus vecākais Sergejs divatā vienkārši devušies uz Valgundes pagastmāju un sareģistrējušies. Tolaik svinēšana, kā jau pēckara laikā, nav bijusi noteicošā. Pirmajā kopdzīves ziemā Gavrilovu pāri Rūtas krustmāte ar vīru aizvedusi uz Jāņa baznīcu salaulāties, lai dzīve būtu nokārtota, kā pieklājas.
Vietējie būdami, abi pazinušies labu laiku. Gavrilovu kuplās saimes (četri dēli un divas meitas) atvases uzskatīti par lepniem puišiem. Savukārt Rūtai kā jaunākai, kaut arī ģimenē vienīgajai meitai, vajadzējis piedzīvot lielo kaimiņmeitu attieksmi, kas gados jaunākās saukājušas par mūdžiem un nelabprāt ļāvušas iesaistīties jauniešu saiešanās. Tad gan Rūta parādījusi «savu krampi».
Taču no tiem laikiem dzīves seģene saaudusies raibu raibā, un, no gadu attāluma raugoties, kādreizējās šķautnes noapaļojušās un toreizējie pārbaudījumi, gandrīz no nekā sākot kopdzīvi, zaudējuši savu spilgtumu.
Vispirms no pagasta par tūkstoš rubļiem nopirkta un sakārtota veca māja Valgundes pusē. Sešdesmito gadu sākumā, domājot par meitu Astrīdu (pēc Krasta četrgadīgās skolas beigšanas došanās uz Kalnciema skolu Lielupes otrā krastā šķitusi sarežģīta), izdevies saņemt apbūves gabalu Lielupes krastā pie tagadējā Kaigu ceļa. Pēc diviem gadiem svinēti spāru svētki. Izņemot krāsnis, pārējie būvdarbi veikti vīra, prasmīga mūrnieka, spēkiem. Sergejs atzīst, ka sava nozīme bijusi būvmateriālu zemajiem izcenojumiem. Tiesa, arī viņa atalgojums, strādājot uz vietējiem pasažieru kuģīšiem, salīdzinājumā ar toreizējo kopsaimniecības ļaužu darba samaksu bijis krietni lielāks mēnesī saņemts 360 410 rubļu.
Savukārt Rūtas darba mūžs galvenokārt saistīts ar pārdevējas amatu Purmaļu veikalā. Vairāk nekā 20 gadu aiz letes stāvot, nomainījusies pusotra paaudze, sākotnējos koka skaitīkļus nomainījuši kases aparāti. Darba slodze abiem bijusi tik liela, ka savstarpējiem strīdiem un ķīviņiem nav bijis laika.
Šobrīd viņas ceļš uz veikalu aizved iepirkumu dienās, jo autoveikalā preču piedāvājums ir pārāk šaurs. Tā kā autosatiksme ar Kalnciemu izpaliek, liela nozīme ir savam zaporožecam, jo nav vairs tie gadi, lai jebkuros laika apstākļos sēstos uz divriteņa.
Tagad ikdiena tiek vadīta galvenokārt divsavienībā un mājas pūkaino mīluļu kompānijā, jo iešanas un braukšanas līdz ar pensijas gadiem gājis mazumā. Rūta, allaž pie sabiedrības radusi, ir tā, kas vīru mudina uz izkustēšanos, jo ar nedaudzo kaimiņu sabiedrību ir par maz. Abiem tīk vietējā pensionāru kluba «Sarma» ikmēneša tematiskie saieti vai teātra braucieni. Obligātas ir kādreizējo darbabiedreņu jubileju atceres. Sergejs braukšanas reizēs gan ne bez pamata papukst par garnadžu uzdzīves laikiem attiecībā uz automašīnas sargāšanu.
Abiem allaž domas grozās ap mazdēlu Raimondu, kas pirmo gadu apgūst datorzinības Tehniskajā universitātē, ir perfekti apguvis angļu valodu, orientējas mūzikas norisēs un citās jomās. Protams, viņš neaizmirst arī vecvecākus, pie kā pavadīta lielākā daļa bērnības gadu. Pašreizējos apstākļos, kad bērnu izglītošana maksā naudu, meitas ģimenei Jūrmalā zināms atspaids ir lauku sakņudārzā izaugušie labumi.
Gāgucis (Raimonda vectēvam dots mīļvārdiņš) ar Rūtas kundzi par iztikšanu nesūdzas, jo diviem pensionāriem tomēr vieglāk ir savilkt galus kopā. Lai gan lielāka pensija pēc garajiem darba gadiem nenāktu par ļaunu. Citādi var gadīties, ka kara laika invalīdam piešķirto zaporožecu nebūs iespējams uzturēt (apdrošināšanas, tehniskās skates un remonts).
Lielākas algas un darbs ir lietas, kas, pēc zelta pāra domām, visvairāk vajadzīgas sabiedrības stabilitātei. Protams, arī miers un mazāk savstarpēji jāzākājas. Gavrilovu saime, kad divi brāļi iesaukti leģionā, bet divi sarkanajā armijā, jo izteikti izjutusi lielvaru pretišķības. Tāpēc runas par komunistu šaušanu šķiet pliekanas. Frontē galu galā visi vienādā mērā bija lielgabalu gaļa.
Cieņas un saticības gaisotnē, nešķirojot, bet līdzvērtīgi sadalot saimniecībā veicamos darbus, smaguma brīžos savstarpēji balstot vienam otru, kopā aizvadīts apaļš gadu skaits. Rūta teic, ka bez piekāpšanās un savstarpējas sapratnes tas nav iespējams. Sergejs sievu labsirdīgi paķircina, ka viņa jau nu nav tā, kas piekāpjas. Taču laikam jau tā vajag: uz jautājumu par tiem smagākajiem brīžiem tā vienkārši minēt makšķernieka likstu līdakas nocirsto mīksto vizuli. Tikpat liela ir varbūtība, ka liktenīgie brīži ir tie, kas pieder tikai un vienīgi viņiem pašiem.
