Viesojoties dažādās auditorijās, man bieži nācies saskarties ar Latvijas iedzīvotāju lielo interesi par mūsu ikdienu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Viesojoties dažādās auditorijās, man bieži nācies saskarties ar Latvijas iedzīvotāju lielo interesi par mūsu ikdienu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES).
Visbiežāk jautājumus par savu sfēru uzdod zemnieki un pensionāri, taču visu vecumu un profesiju pārstāvji izteikuši bažas par latviešu nacionālās identitātes pastāvēšanu ES ietvaros. Saņēmuši manu skaidrojumu, cilvēki ir teikuši – tagad mēs saprotam, ja tā vienkārši izstāsta. Manuprāt, cilvēki ir noguruši no oficiālām runām un tabulām, jo lūdza manis teikto uzrakstīt, lai to varētu izlasīt vairāk cilvēku. Tādēļ nolēmu sniegt savu viedokli par visbiežāk jautāto.
Kas no iestāšanās ES tiks pensionāriem? Vai dzīve nekļūs vēl dārgāka?
Vai kāds ir redzējis, ka ES valstīs pensionāri dzīvo slikti? Var apgalvot – nē, Eiropas Savienībā pensionāri ir pārticis iedzīvotāju slānis. Latvijas pensionāru lielākā problēma nenoliedzami ir mazās pensijas, kas nenodrošina iztikas minimumu. ES šāda situācija nav iedomājama.
Pensijas ir nacionālo budžetu kompetence, tātad to apjoms ir tieši atkarīgs no valsts budžeta ienākumiem. Jau pirmo trīs dalības gadu laikā Latvijai caur dažādiem ES fondiem būs iespējams apgūt līdzekļus viena miljarda latu apmērā. No šīs naudas, kuru saņems Latvijas uzņēmēji un pašvaldības, tiks nomaksāti nodokļi. Tie nonāks valsts budžetā. Daļu no šīs naudas būs iespējams novirzīt tieši pensionāru vajadzībām. Uzņēmēji radīs jaunas darbavietas, bet tas nozīmēs jaunus ienākumus budžetā.
Turklāt Latvijas pensionāru nelielās pensijas pēc mūsu pievienošanās ES būs ne tikai Latvijas, bet jau visas ES problēma. Eiropas Savienībā eksistē arī Sociālais fonds, kas ir paredzēts dažādu sociālo problēmu risināšanai. Kā liecina vēsture, kritiskos brīžos ES valstis kopīgi cenšas risināt sasāpējušās problēmas.
Kas būs, ja referendumā par ES mēs tomēr nobalsosim pret? Varu droši apgalvot, ka tādā gadījumā nekas nemainīsies, varbūt kļūs vēl sliktāk. Mums nebūs ES palīdzības un budžeta straujā pieauguma, kas varētu garantēt pensiju palielinājumu. Man gribētos cerēt, ka pensionāri Latvijā tomēr vēlas dzīvot labāk.
Kā ES klāsies zemniekiem un lauku iedzīvotājiem?
Man nereti tiek uzdots jautājums – vai dalība ES neiznīcinās Latvijas mazās zemnieku saimniecības? Reiz man to jautāja arī kāds jurisprudences students, no laukiem, starp citu. Jautāju pretī – tad kāpēc viņš studē tiesību zinātni, nevis audzē pāris govju lauku saimniecībā? Manuprāt, neviens no šo mazo saimniecību īpašniekiem, kas pašreiz laukos «velk dzīvību», ilgi tā turpināt nevēlas. Diez vai jauni cilvēki perspektīvā sev vēlētos šādu dzīvi. Lauki gaida pārmaiņas visvairāk.
Agrārā politika ES ietvaros prasa vislielākos līdzekļus no pašas ES, nevis no nacionālajiem budžetiem. Iestājoties ES, subsīdijas Latvijā sasniegs Ls 50 no katra, jau paša pirmā, aramzemes hektāra.
Neapšaubāmi, nākotne pieder lielākām zemnieku saimniecībām, nevis tām, kurās ir viena divas govis. ES ir lauksaimniecības attīstības fonds, kas palīdz saimniecībām pārorientēties uz efektīvāku ražošanu vai arī atrast citu peļņas veidu. Piemēram, ES mazajām saimniecībām tā ir ainavas kopšana. Nupat pieņemti arī svarīgi lēmumi, kas paredz atbalstu mums tik izdevīgajai ekoloģiskajai lauksaimniecībai.
ES cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, paver plašākas attīstības iespējas, arī nenodarbojoties tieši ar lauksaimniecību. Eiropai ir svarīgi, lai lauki netiktu noplicināti un cilvēki neaizplūstu uz pilsētām.
Neiestāšanās gadījumā mums nebūs nedz subsīdiju, nedz pieejas dažādajiem ES lauku attīstības fondiem…
Vai maza valsts var saglabāt nacionālo identitāti?
Maija vidū, viesojoties Luksemburgas parlamentā un valdībā, man bija ļoti svarīgi noskaidrot, kā valsts, kurā ir tikai 440 000 iedzīvotāju un kura atrodas Vācijas, Francijas un Beļģijas krustcelēs, spēj nosargāt savu nacionālo identitāti un valodu.
Luksemburgieši apgalvo, ka īsti droši par savu suverenitāti, valsts robežām, identitāti, valodu viņi ir jutušies tikai līdz ar ES izveidošanos, kurā Luksemburga ir viena no dibinātājvalstīm.
Luksemburgiešu valodā, neraugoties uz lielo iebraucēju skaitu, runā vai visi valsts iedzīvotāji. Viņi ir lepni uz savu valodu. Manuprāt, tieši tas mums, latviešiem, ļoti pietrūkst. Mums jābūt lepniem un jālieto sava valoda. Latvietis pats pie pirmās izdevības mēģina pāriet uz citu valodu, vai tā būtu krievu, angļu vai vācu. Lai saglabātu savu valodu, luksemburgieši lieto tādus līdzekļus, kādus paši uzskata par vajadzīgiem. Piemēram, Luksemburgā visi iebraucēju gluži tāpat kā luksemburgiešu bērni bērnudārzos jau no trīs gadu vecuma mācās luksemburgiešu valodu. Līdz sešu gadu vecumam bērni valodu ir apguvuši, un luksemburgiešu valodā skolā sazinās gan portugāļu, gan spāņu, gan franču bērni. Luksemburgiešu valoda netiek lietota kā rakstu valoda. Pirmajās klasēs bērni mācās vācu, vēlāk – franču valodu, kas ir oficiālā rakstu valoda. Lielākā daļa prot arī angliski.
Luksemburgiešu valodas pozīcijas pēdējā laikā tikai nostiprinās. Piemēram, parlamentā pēdējās desmitgadēs darbs rit ne vairs franču, bet tieši luksemburgiešu valodā. Lai kļūtu par Luksemburgas pilsoni, jākārto arī valodas eksāmens. ES neiebilst pret Luksemburgas centieniem nostiprināt savas valodas pozīcijas, jo tā ir nacionālā kompetence.
Arī mēs paši varam un varēsim risināt nacionālās identitātes un valodas jautājumus. Tāpat ES nepieprasa mums ratificēt nacionālo minoritāšu konvenciju – vairākās ES dalībvalstīs, kurās ir sarežģīta nacionālā situācija, šī konvencija nav ratificēta.
Jau no šīs nelielās analīzes varam secināt, ka mums nav labākas alternatīvas par pievienošanos ES. Īpaši, ja gribam, lai dzīve straujāk mainītos uz labo pusi.
