Katra bērna sapnis ir bezrūpīga bērnība kopā ar mīlošu māmiņu un tēti. Diemžēl daudzām atvasītēm pasaulē jānāk kā viena vecāka bērniņiem.
Katra bērna sapnis ir bezrūpīga bērnība kopā ar mīlošu māmiņu un tēti. Diemžēl daudzām atvasītēm pasaulē jānāk kā viena vecāka bērniņiem. Līdz šim viņu dzimšanas apliecībā svītriņa tika ievilkta tikai viena iemesla dēļ – tēvs vai māte neatzīst savu bērnu, taču kopš šā gada janvāra pastāv vēl kāds «svītriņas variants», proti, ja mazās dzīvībiņas tēvam ir cita ģimene un viņa juridiskā sieva atsakās dot savu piekrišanu mazuļa reģistrēšanai.
Civillikuma 155. panta 6. daļa vēsta, ka no 2003. gada 1. janvāra bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt tikai ar otra laulātā piekrišanu.
Bērns nav vainīgs, ka piedzimis ārlaulībā
Kristīne, tāpat kā daudzas citas meitenes, savulaik sapņoja par mīlošu dzīves draugu, mīļiem bērniem un laimīgu ģimenes ligzdiņu. Skaistā, trauslā meitene parastā lauku skoliņā savu vienaudžu vidū ievērojami izcēlās. Puiši viņai pievērsa pastiprinātu uzmanību. Kristīnei no ārzemēm tika sūtītas skaistas drēbes un košas skolas lietas, kas pārējiem padomju laika bērniem bija tikai acu pamielošanai. Viņas draudzene stāsta, ka jaunībā Kristīni vienmēr aplidojuši puiši, bet par saviem draugiem viņa izvēlējusies tikai pašus glītākos. Skaudības dēļ draudzeņu viņai bijis maz. Kristīne izcēlās arī ar skaistu vijoles spēli un dzidru balsi (viņa katru nedēļu brauca uz 30 km attālo pilsētas mūzikas skolu). Ballēs viņa nekad nesēdēja malā, jo pielūdzēji stāvēja rindā. Kārtējā ballē pie viņas pienāca stalts puisis tumšām acīm, ogļmelniem matiem, gluži kā no žurnāla vāka. Jau pēc gada Kristīne ar Sergeju svinēja kāzas un uz draudzenes jautājumu «Kā tev klājas? » atbildēja:«Novēlu tev būt tikpat laimīgai, kāda esmu es!»
Pirmos gadus laulātie dzīvoja bezrūpībā, ģimenē piedzima meita un dēls, bet jau drīz Sergejs arvien biežāk sāka dzert, mājās nāca pa naktīm piedzēries, skandalējās un… sita Kristīni. Viņa centās klusēt, lai nepamodinātu bērnus, bet ar katru nākamo reizi sitieni kļuva spēcīgāki. Pēc sešiem gadiem Kristīne neizturēja un kopā ar bērniem aizgāja dzīvot uz savu bijušo pagastu un dzīvokli. Līdz ar to zuda viņas ilūzijas par skaisto ģimenes dzīvi, par mīlošu vīru. Pāris vairākkārt mēģināja samierināties. Sergejs lūdzās, un Kristīne cerēja, ka viņš mainīsies, jo vīrs no jauna izmantoja Kristīnes vājības – iekarošanu ar ziediem un skaistām dāvanām, no kurām grūti atteikties. Tomēr nekas nemainījās, Sergejs nometa Kristīnes priekšā laulības gredzenu un aizgāja dzīvot uz Rīgu. Bērni pēc viesošanās pie vecmāmiņas (Sergeja mammas) atveda ziņu, ka tētim ir draudzene. Pēc kāda laiciņa Kristīnei piezvanīja pats Sergejs un lūdza palīdzību. «Viņš sacīja, ka draudzenei piedzimis bērniņš un vajadzīga mana piekrišana tēva vārda ierakstam dzimšanas apliecībā. Es neapjuku, bet no sirds apsveicu un uzreiz piekritu. Uzskatu, ka jaundzimusī meitenīte ne pie kā nav vainīga un likt viņai ciest, ja apliecībā tēta vārda vietā būs ievilkta svītriņa, būtu necilvēcīgi, » uzskata Kristīne.
Sergejs atbrauca pēc Kristīnes, un viņi divatā devās pie notāra. «Man tā padarīšana likās smieklīga. Kad iegājām kabinetā, es biju tā, kas izstāstīja, kas par lietu, un ka esmu ar mieru dot savu piekrišanu,» stāsta Kristīne. « Kamēr notārs kārtoja dokumentus, mums bija brīvs laiks un es aizsteidzos uz veikalu, kur mazajai nopirku lielu zaķi.» Sergejs bija pārsteigs un jutās ļoti neērti, bet Kristīne to darīja bērna dēļ. Kristīne notārei palūdza arī dokumenta kopiju – tāpat vien par piemiņu.
Viņš mani gribēja nopirkt ar «lētām» pusdienām
Ilona kategoriski atteicās atļaut ierakstīt sava vīra ārlaulības bērna dzimšanas apliecībā tēva vārdu, tādēļ tā vietā dokumentā būs ievilkta svītriņa. Ar viņu veltīgi mēģinājusi runāt arī Kaspara draudzene, kurai Ilona apgalvojusi, ka pēc pāris gadiem Kaspars pametīšot arī viņu. Ilonai dusmas un naids pret vīru un viņa draudzeni bija stiprāki par veselo saprātu.
Ilona ar Kasparu laulībā nodzīvoja tikai pusotra gada, viņu ģimenē aug trīsgadīga meitiņa. Mazā vairāk pieķērusies mammai, jo tēvs mājās parādās reti. Pilsēta, kurā dzīvo ģimene, nav liela, un tajā cits citu labi pazīst. Ilonas draudzene kādā bārā bija manījusi Kasparu kopā ar svešu tumšmati. Likās, viņi ir vairāk nekā draugi un izskatījās laimīgi. Draudzene par redzēto pastāstīja Ilonai, kas sevī kala atriebības plānus pret Kasparu un viņa draudzeni. Nebija ilgi jāgaida, kad kādu dienu uz pusdienām Kaspars uzaicināja savu laulāto sievu. Ilona nopriecājās, ka beidzot Kaspars būs nācis pie prāta un vēlēsies atgriezties ģimenē. Ilona gatavojās norunātajai tikšanās reizei. Kaspars bija sarīkojis tikšanos godam: pasūtīts galdiņš, izsmalcinātas pusdienas. Viņi runāja par dzīvi, bet tik ļoti alktos vārdus par atgriešanos mājās Ilona tā arī neizdzirdēja. Toties Kaspars negaidot sacīja ko citu:«Ilona, mums ar Daigu piedzimis dēls. Mums ir vajadzīga tava piekrišana bērniņa reģistrēšanai.» Sievietei acīs sariesās asaras, viņa norija kaklā sakāpušo kamolu un, nolaidusi acis, pakratīja galvu, kas nozīmēja– nē! Piecēlās un dusmās aizgāja.
«Es nepiekritu, jo neieredzu Kasparu. Kā viņš varēja mums ar meitiņu tā nodarīt pāri! Kad zēns izaugs, lai paprasa savam tētim, kādēļ nav piedzimis laimīgā ģimenē. Diezin vai Kasparam pietiks drosmes pateikt, ka vienu bērnu pametis. Zinu, ka vismaz kādu laiku arī šķiršanos viņam nedošu. Lai izjūt, cik « saldi» ir meli un patīkama atstumtība. Viņš mani gribēja uzpirkt ar pusdienām un šampanieti, bet es esmu «nopērkama» tikai par mīlestību, stāsta Ilona.
Ilona pozitīvi vērtē jauno Civillikumu un uzskata, ka tas ir sods vīriešiem un viņu mīļākajām. Lai arī varbūt būs jācieš bērniem, lielie maksās visvairāk, jo bērni sapratīs, ka vainīgi ir tieši viņi.
***
Fakti
No 1.janvāra līdz 1. jūnijam Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 257 jaundzimušie;
38 bērniem dzimšanas apliecībā vārda «tēvs» vietā ievilkta svītriņa;
64 gadījumos laulātās sievietes devušas piekrišanu vīra ārlaulības bērna reģistrēšanai.
