Svītriņa dzimšanas apliecībā – kā bērns to uztvers, kad kļūs lielāks, kad par to uzzinās vienaudži, vai viņu neapsmies? Bērni mēdz būt tik nežēlīgi.
Svītriņa dzimšanas apliecībā – kā bērns to uztvers, kad kļūs lielāks, kad par to uzzinās vienaudži, vai viņu neapsmies? Bērni mēdz būt tik nežēlīgi. Vai bērnam vēlāk neradīsies diskomforts, ka viņš ir «beztēva» bērns? Atbildi sniedz psiholoģe Dita Lūka.
Dabā pieņemts, ka katra cilvēka radīšanā piedalās divi – vīrietis un sieviete. Bērns ir daļiņa no abiem neatkarīgi no tā, vai vēlāk viņi paliek kopā vai ne. Tas nozīmē, ka atbildība par bērna turpmāko dzīvi ir jāuzņemas abiem vecākiem. Skumji, ja kaut kādu iemeslu dēļ bērnam tiek liegta iespēja izbaudīt savu radītāju tuvumu, taču vēl skumjāk, ja bērnam tiek liegts tēva vārds.
Katram bērnam vissvarīgākie cilvēki uz pasaules ir vecāki, tādēļ jau pirms stāšanās dzimumattiecībās būtu jāapsver, vai pāris vēlas kopēju bērnu. Ja kāds no seksuālajiem partneriem ir precēts, tad šo jautājumu vajadzētu apsvērt simtkārt nopietnāk. Pieaugušie bieži vien, domājot par savām vajadzībām un to apmierināšanu, neiedomājas, kā jūtas bērns, ko audzina viena pati māmiņa un kam 6 – 7 gadu vecumā draugi sāk jautāt – bet kur tad ir tavs tētis? Šis jautājums bērnam sāp un nereti noved līdz fantāzijām par kaimiņu onkuli vai kādu radinieku vīrieti kā tēta tēlu. Bērnam ir jāļauj kompensēt tēva trūkumu ar šīm fantāzijām, taču agri vai vēlu pusaudža gados skanēs nākamais jautājums – kurš ir mans tētis? Visbiežāk šis jautājums tiek noskaidrots līdz galam, atrodot un apmeklējot tēvu, lai saņemtu atbildi uz visu bērnību mocījušo jautājumu – ko es esmu tādu izdarījis, ka tētis mani pameta? Iespējams, ka par apciemojumu bieži vien nav sajūsmā ne pats tētis, ne viņa jaunā ģimene. Taču vēl lielākas problēmas tas varētu radīt tad, ja negaidīti uzradies bērns izrādās dzimis laikā, kad vīrietis tēlojis priekšzīmīgu vīru un tēvu šķietami laimīgā laulībā. Tā var būt liela psiholoģiska trauma gan sievai, gan laulībā dzimušajiem bērniem. Acīmredzot tādēļ ir izdots likums, kas nosaka, ka precēts vīrietis savu uzvārdu var dot ārlaulībā dzimušam bērnam tikai ar sievas piekrišanu. Tas mazina nepatīkama pārsteiguma momentus un zināmā mērā ierobežo laulības pārkāpējus (vismaz bērnu radīšanā), tomēr neatrisina iepriekš minētās ārlaulības bērna psiholoģiskās problēmas.
Ko darīt? Atbilde vienkārša – mīliet viens otru, bet padomājiet par atbildību savu bērnu un laulāto priekšā! Ja neveicas seksuālajā dzīvē – meklējiet padomu pie speciālista seksopatologa!
