Attālums starp diviem punktiem var izrādīties krietni garāks, nekā kartēs vai pilsētas transporta plūsmas shēmās atzīmēts. Un bedraināks. Un vēl – putekļaināks. Galu galā – dārgāks.
Attālums starp diviem punktiem var izrādīties krietni garāks, nekā kartēs vai pilsētas transporta plūsmas shēmās atzīmēts. Un bedraināks. Un vēl – putekļaināks. Galu galā – dārgāks. Jo bedrēs var pazaudēt riteni, putekļos – veselību un nervus. Bet medicīnas pakalpojumi, kā zināms, Latvijā nav lēti.
Ja kādam ienāk prātā no Jelgavas nokļūt Rīgā vai kaut Ozolniekos, tikušam pāri Lielupes tiltam, nākas atdurties Rīgas ielas «tupikā». Stop! «Ķieģelis» ir mēmi lakonisks: notiek remontdarbi. Vārds «notiek» tomēr jāraksta pēdiņās, jo ikviens, kam jel kaut drusku piemīt acu gaišums, spēj saskatīt, ka patiesībā šajā vietā mēnešiem ilgi nekas nenotiek.
Te ir placdarms kādai īpašai efektīvas ekonomikas izpausmei – radīt darbošanās vīziju. Laikam jau ceļu būvfirmai ir izdevīgi nedarīt neko un saņemt maksu par to laiku, kamēr ceļš ir nosprostots. Vai pilsētas tēvi ar viņiem būtu vienojušies: jo ilgāk neko nedarīsiet, jo vairāk nopelnīsiet?
Līdzīgu darba organizācijas modeli bijušajā «muļķu zemē» PSRS izgudroja naftas lauku arājiņi Tjumeņā, to tā arī nosaukdami: «Sibīrijas variants». Būtība sekojoša. Pavasarī tundrā ar helikopteriem atgādāja naftas urbēju brigādi, mehānismus, urbšanas tehniku un tonnām metāla cauruļu. Pirmrindnieku brigādes noteikti pamanījās paņemt līdzi arī vismaz vienu mucu spirta. Helikopters aizlidoja, naftas meklētāji sāka dzīres. Tās turpinājās visu vasaru, bet īsi pirms nartu ceļa iestāšanās, tas ir, rudenī, pirmoreiz ierūcināja buldozeru, izraka tranšeju un tajā noraka visas līdzatvestās caurules. Bet pa rāciju noziņoja uz «Lielo Zemi»: «Esam ieurbušies n kilometru dziļumā, izlietotas visas caurules, diemžēl naftas – nav!» Čaklajiem pirmrindniekiem par to tika izmaksātas brangas prēmijas plus «Ziemeļu koeficients»…
Šāda veida trieciendarbu kritizēja tā laika bargs soģis – Tautas kontrole. Loģiski būtu sagaidīt, ka arī Rīgas ielas remontētājus Jelgavā piemeklētu līdzīga kritika (mums taču ir vēl bargāks soģis – Valsts kontrole), tomēr nekas tamlīdzīgs nenotiek – darbi stāv joprojām, un joprojām autotransports met līkumus un cilpas pa apvedceļiem, kas turklāt šādai noslodzei iepriekš nav tikuši sakārtoti. Krīt nost automašīnu riteņi, putekļus rij gan braucēji, gan apkārtējo māju iedzīvotāji. Arī ar apbraucamā ceļa norādēm ir tā, kā ir, tādēļ mūsu pilsētas nomaļu sliktāki pazinēji Rīgas vietā var iemaldīties kādā mazdārziņā vai ķieģeļu graustā.
Taču autobraucējiem šajā tūrisma sezonā iespējams piedzīvot vēl lielākus pārsteigumus. Piemēram, braucot no Kroņauces uz Dobeli, pēkšņi izrādās, ka vai nu šā rajona metropole ir pārcelta citur, vai arī pārdēvēta, jo pie pilsētas robežas īsta ceļa zīme nopietni vēsta: «Apgulde». Aizvadītās sestdienas rītā pirmā doma šajā sakarā bija: pasaule apmetusi kūleni! Pēc tam sāka šķist, ka paklusām īstenots kāds līdz šim neafišēts administratīvi teritoriālās reformas variants. Tomēr pēc brīža, kā jau viss mūsu valstī, nostājās savā vietā: ceļi un ceļu politika Latvijā ir absurdi, un tas tiek pierādīts ik dienu.
