Aizvadītajā nedēļā notika Ārlietu ministrijas Latvijas reģionu žurnālistiem rīkotā semināru cikla pēdējā nodarbība.
Aizvadītajā nedēļā notika Ārlietu ministrijas (ĀM) Latvijas reģionu žurnālistiem rīkotā semināru cikla pēdējā nodarbība. Viņiem pusotra gada ritumā bija radīta lieliska iespēja no pirmavotiem smelties zināšanas par Eiropas Savienību, tajā skaitā pašiem pārliecināties par ES priekšrocībām un zaudējumiem, ko guvušas divas pašreizējās ES dalībvalstis – Somija un Zviedrija. Ikviens no mums, rajonu preses darbiniekiem, iespēju un kompetences ietvaros šīs zināšanas mēģināja maksimāli uzskatāmi un pārliecinoši nodot lasītājiem. Jāuzsver: nebija nekādu iepriekšējo prasību vai kaut «mājienu», lai publikācijās paustu tikai un vienīgi pozitīvo. Semināru nolūks bija sniegt maksimālu un objektīvu priekšstatu par tām izmaiņām, kādas varētu sagaidīt Latviju, iestājoties ES. Nekādā gadījumā netikām aicināti aģitēt par ES, bet gan – vērtēt to kritiski. To arī centāmies darīt aizvadītajā laikā. Tagad, kad esam gluži tuvu referendumam, kad Latvijas sabiedrībai jāpauž sava izvēle par valsts pievienošanos ES, īsumā ielūkosimies alianses nākotnē. Par to paredzēts lemt starpvaldību konferencē oktobrī, Romā apspriežot līguma projektu par ES Konstitūciju.
Iespējams, paredzamā Konstitūcija piedzīvos konstruktīvu kritiku. Tomēr, iekams kritizēt, uzaicinu šo dokumentu aplūkot vispirms ar ideālistu acīm. Un, ja to darīsim, tad noteikti sapratīsim, ka šis dokuments un Eiropas Savienība būtībā ir tieši tas, ko Latvija jau sen pelnījusi. To nevar izlikties nemanām, īpaši – lasot rindas par sabiedrības toleranci, valstu, tautu un personu nediskrimināciju un līdzīgām idejām. Pasaules kartē Eiropa nemaz nav tik liela, tomēr tieši šajā zemeslodes daļā izstrādāts dokuments, kurā fiksēta vēlme cilvēku labā izdarīt tik daudz; nesalīdzināmi plašākajos kontinentos – Āzijā, Āfrikā – par to var vienīgi sapņot. Runājot par Konstitūcijas projektu, mūsu ĀM speciālisti nenoliedz, ka jūtas pat mazliet apžilbuši no «pārāk spožās Saules». Viņi jūtoties kā Nezinīši Saules pilsētā: nebūdami pavisam droši pārliecināti par to, kam ticēt, viņi tomēr ir apņēmības pilni saprast, formulēt un Starpvaldību konferencē paust Latvijas pareizo pozīciju. Taču ministrijas ierēdņi, gatavojot vienotu pozīciju, nevēlas kontaktēties tikai ar sev līdzīgiem «jocīgajiem» resora gaiteņos, tādēļ aicina ikvienu valsts pilsoni iepazīties ar ES Konstitūcijas pašreizējo versiju un izteikt savu vērtējumu un ierosmes, adresējot tās ministrijai gan tieši, gan ar laikrakstu starpniecību.
Tomēr kopumā jau tagad var droši sacīt, ka minētajā dokumentā nav itin nekā Latvijai «slikta», kas mums «nodarītu pāri». Sacītais varētu šķist «nāvīgi ideoloģisks» ievads, tomēr tas ir nepieciešams, lai «noskaņotos» Konstitūciju lasīt un vērtēt, vai tiešām viss tur ierakstītais ir pareizs vai būtu vēlami nopietni labojumi.
Piemēram, Latvijai nāktu tikai par labu, ja ES ieturētu vienotu ārpolitiku (kaut vai tādēļ, lai mums nevajadzētu ikreiz taisnoties par kārtējiem Krievijas «piesviestajiem» apmelojumiem). Svarīgi apzināties un kritiski vērtēt Konstitūcijā paredzamo komisāru institūciju, viņu balsstiesības, rotācijas principus. Ja Latvija kļūs par ES dalībvalsti, ir ļoti no svara, vai mūsu komisārs drīkstēs piedalīties balsojumos vai arī būs spiests «stāvēt pie ratiem». Ir būtiski, ka jau tagad par to drīkstam paust savus apsvērumus, no mums pat gaida tos – tāpat kā no pārējiem līdztiesīgajiem. Ir svarīgi arī tas, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs ir tiesīgs izteikt savu viedokli, veidojot kopēju valsts nostāju. Patiesībā arī šādu privilēģiju piedzīvojam pirmoreiz.
