Liela daļa «oficiālās Latvijas» viņus uzskata par uzmācīgām mušām, kas gadiem ilgi sīc vienu un to pašu.
Liela daļa «oficiālās Latvijas» viņus uzskata par uzmācīgām mušām, kas gadiem ilgi sīc vienu un to pašu. Runa ir par politiski represētajiem. Viņu problēmas neviens nenoliedz, taču diemžēl arī neuztver nopietni, aprobežojoties vienīgi ar «pienākuma pēc» apmeklētiem represēto rīkotajiem pasākumiem un sērīgā intonācijā norunātiem dežūrvārdiem. Un tomēr viņi vēl ir mūsu vidū, turklāt ne tikai velk eksistenci, bet arī cenšas iesaistīties politiskajā apritē, pievēršot sabiedrības uzmanību – nē, ne jau savām personīgajām ciešanām, bet – attieksmes maiņai pret visas tautas pagātni. To aizvadītajā sestdienā apliecināja arī kārtējais, jau piektais, Latvijas politiski represēto salidojums Ikšķilē.
Saules pielietajā norā pie Ikšķiles estrādes tūkstošiem cilvēku. Pulciņos viņi izklājuši segas, uz tām cienasts. Dažiem pie krūtīm, citur – pie zemē iedzītiem mietiņiem piestiprinātas plāksnes: «Dobele», «Jelgava», «Roja, Valdemārpils, Talsi», «Tukuma rajona klubs «Atrauga» (Krasnojarska – Kazačinska – Tomska – Šagarka)», «Vjatlags», «Noriļska», «Tomska»… Atkalredzēšanās prieks sirmgalvju acīs, apkampieni un skumji atmiņu stāsti. Taču skumjāki par pašām skumjām ir tie cilvēki, kas vieni paši stāv ar sava lēģera nosaukumu pie krūtīm neatlaidīgā cerībā sastapt savus moku ceļa biedrus, kuri vēl pērn bija spējuši ierasties šādā salidojumā, bet nu vairs nav dzīvo vidū.
Bērza pavēnī sastopu Jelgavas novada Represēto apvienības priekšsēdētāju Ilmāru Uzānu. Jautāju, kādēļ saietā praktiski neredz jauniešus.
«Tādēļ, ka maz viņus aģitē.»
«Bet arī jūsu mazbērnu šeit nav…»
«Nav gan, pilnīgi pareizi, daudzi neuzskata par vajadzīgu viņus piepulcināt, jaunajiem vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks darāms. Es savējos vismaz uz 14.jūnija pasākumu biju paņēmis līdzi… »
Taču, ja mēs ar bērniem un jauniešiem nerunāsim, ja neaicināsim savā pulkā, viņi tā arī domās, ka politiski represētie dzīvo vienīgi savās atmiņās, kurās viņus vienkārši neielaiž. Kā tad lai prasa, lai viņi saprastu visu to, par ko paši cietušie klusē? Trauslā saikne starp paaudzēm jāuztur kaut vai tādēļ, ka mūsu sabiedrības trešā daļa ir jaunieši, turklāt viņi pārstāvēti arī valdībā, uz kuru represētie ir ne bez pamata sirdīgi. Sarunā iesaistās arī jelgavniece Aija Šorna:
«Pilnīgi pareizi! Lai gan audzināšanā nopietnāk būtu jāiesaistās skolām, nedrīkst visu vainu novelt uz sabiedrību vien, arī mums pašiem mērķtiecīgāk jāstāsta par piedzīvoto saviem bērniem un mazbērniem. Tiesa, viņiem drīz apnīk…»
***
No cilvēku grupiņas pie grupiņas staigā sirmgalve ar listēm, aicina parakstīties, pievienoties karotājiem pret celulozes rūpnīcas celtniecību Ozolsalā. Iebilstu, ka šoreiz it kā būtu cits sanākšanas iemesls, taču viņa saka: «Nē, parakstu vākšana ir īstajā reizē, jo arī rūpnīca ir pāridarījums mūsu tautai. Padomājiet: man jāiztiek ar 60 latiem – dienesta suņa pensiju! Vai es varu par dzīvokli samaksāt, uz pirti aiziet, kaut kur aizbraukt? Tā par mani valdība rūpējas! Un tagad vēl grib manus tuviniekus, pusi Latvijas iedzīvotāju noindēt ar sagandētu Daugavas ūdeni…»
***
Kādā sirmgalvju grupiņā priecīgi sasaucas, apskaujas. Tērvetniece Aira Gurska iepazīstina: «Mēs visi esam vienas sādžas bērni!» Nu vairs kopā Ikšķilē pulcējušies kādi astoņi, desmit no tiem, kas bērnību pavadījuši Omskas apgabala Aleksejevkā un mācījušies vienā skolā…
***
Estrāde. Saule cepina kā uz pannas. Vairāki tūkstoši sirmu cilvēku pieceļas, atskanot Latvijas Valsts himnai. Skaņām izdziestot, klātesošie kādu brīdi turpina klusējot stāvēt, godinot lēģeros nomocīto piemiņu un aizvadītā gada laikā aizsaulē aizgājušos.
«Uzvelc baltu mākoņlaivu, aizdzen mūs uz dzimteni» – debesīs uzvijas represēto dziesma. Dziesmu ir daudz, tās visas ir smeldzīgas. Pāvels Mekšāns no Jelgavas lasa savu dzejoli. Seko cita dziesma – «Es pārnākšu – vienalga, kad tas būs». Šie vārdi skan smeldzīgi un tomēr gaiši. Dziesmas autore Margaritas kundze atrodas tālu no skatuves, ir nežēlīgi karsts, un viņa uz publikas saucieniem «Autoru, autoru!» nevar tik tālu līdz skatuvei tikt, tādēļ aplausi tiek Balvu represēto ansamblim un tā vadītājai Ivetai, kura pati gan pieder pie represēto mazbērnu paaudzes. Pēc tam vēl dzied Daugavas Vanadžu Kandavas kopas ansamblis, seko citi priekšnesumi. Taču pirms tam bija dažas uzrunas un runas.
Savā skatītāju rindā dzirdu kādu sirmgalvi pukstam: «Ko tas mācītājs var melot!» To viņš saka par salidojuma goda viesi, Saeimas priekšsēdētāja biedru Ēriku Jēkabsonu. Lai gan Jēkabsonam dots vārds kā politiķim, tomēr savu uzrunu viņš veidojis drīzāk kā sprediķi:
«Tauta, kas aizmirst savu pagātni, nesasniegs arī savu nākotni. Tas ir arī tūkstošiem gadiem vecs Bībeles likums: «Un piesargies, ka tavas acis neaizmirst, ko tās redzējušas, un pielūko, ka tu to neaizmirsti, kas ir piemeklējis tevi un tavu tautu, un pielūko, ka tu, to stāstīdams, stāsti saviem bērniem un bērnu bērniem!» Šis nav tikai sēru brīdis, bet arī svētības saņemšana un svētības tālāk došana. Smelsimies spēku no ciešanām! Tāpat kā Golgātas ceļš beidzies ar Augšāmcelšanos, tāpat arī mūsu tauta ir atguvusi savu neatkarību.»
Tā runāja mācītājs Jēkabsons. Un tā, lūk, politiķis Jēkabsons:
«Reizēm man kā jaunam politiķim ir kauns par savu valsti, par tās politisko sistēmu, kam nav spēka un spēju palīdzēt, lai represētie dzīvotu cilvēku cienīgu dzīvi. Kā Sīzifam jāveļ akmens pret kalnu, lai visu savestu kārtībā, lai katrs te dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Tomēr ir vajadzīga ticība un mīlestība uz savu valsti, un mūžam ceļams sirdīs Dieva nams…» Un atkal seko lavīna no Bībeles tekstiem un politiski iekrāsotām aksiomām. Mutiski, vispārēji lozungi par «slāpēm», par to, ka mums vajadzīgs «nākotnes patriotisms», ka valsts var daudz darīt, bet viss jau «sākas ar tevi, ar ģimeni».
Pieņemt varētu vai visas šīs frāzes, izņemot sacīto par to kaunu un valsti…
Uz skatuves – Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Saeimas deputāts Pēteris Simsons:
«Mūsu kopība gan šeit, gan Sibīrijā ir ļāvusi izdzīvot un nepazust likteņa dzirnavās. Katrs aizvadītais gads nežēlīgi retina mūsu rindas… Tāpēc mums jāapzinās savas vērtības, kā noziegumu lieciniekiem cerot uz taisnu tiesu pār mūsu likteņbiedru slepkavām, totalitāro režīmu un boļševiku ideoloģiju. Ir palikusi tikai desmitā daļa no lielās sāpju draudzes, un mēs pateicamies Dievam par viņa žēlastību pārvest mūs mājās.
Esam pārdzīvojuši dažādus laikus, bet aizvadītie 13 gadi ir bijuši mūsu cerību laiks. Mēs ceram, ka atjaunotā Latvijas valsts ļaus un aicinās atgriezties mājās katru, kas jūtas piederīgs dzimtajai zemei. Ka katram tiks pajumte un palīdzība vecumdienās, reāla kompensācija par svešiniekiem vai līdzpilsoņiem iztirgotajām tēva mājām. Ceram, ka tie 6882 Sibīrijas bērni, kas līdz 2000. gadam nebija sasnieguši pensijas vecumu, saņems savu sāpju naudu par zaudēto bērnību – 28 latus par gadu. Mēs ceram, ka likumdevējs samazinās pensijas vecumu par Sibīrijā pavadītajiem gadiem, jo tas ir mūsu mūža garuma un iztikas jautājums. Mēs ceram, ka, atjaunojot pirmskara Latvijas apbalvojumus, Atzinības krusts tiks vēl dzīvajiem jaunatnes pretošanās kustību dalībniekiem, nacionālajiem partizāniem un pēckara disidentiem – godaprāta ļaudīm, kas nav kalpojuši okupācijas varai. Mēs ceram, ka latviešu tauta atradīs ceļu uz grēku nožēlu par savu līdzpilsoņu upurēšanu personīgās labklājības dēļ, atteiksies no laupītāju dāvanām, saņems piedošanu un panāks izlīgumu un saskaņu nācijas izdzīvošanas, savas valsts un savu bērnu nākotnes vārdā. Mūsu katra galvenais mūža darbs ir atstāt pēc sevis patiesību par notikušo.»
Un Pēteris Simsons nolasa Latvijas Politiski represēto apvienības paziņojumu «Par tautas saskaņu un latviešu valodu». Tas radās pēc nelatviešu rīkotajiem pasākumiem pret apmācību latviešu valodā:
«Mēs, kas esam pārdzīvojuši komunistiskā režīma spaidus, naidu, vardarbību un pazemojumus par to, ka bijām audzināti mīlēt savu valsti un cienīt katru līdzpilsoni, ar bažām vērojam cittautiešu aktivitātes pret mūsu valsts valodu kā pilsoņu vienotības un saskaņas obligātu priekšnoteikumu. Latvijas valsts ir devusi ikvienam iespēju apgūt latviešu valodu un kļūt par pilsoni neatkarīgi no tautības un izcelsmes. Ja emigrantu trešā paaudze savu vecāku un audzinātāju iespaidā nevēlas pieņemt šo dāvanu, tā ir viņu brīva izvēle, kas parāda attieksmi pret mūsu valsti un latviešu tautu. Mēs to uztveram kā komunisma ideoloģijas turpinājumu un naida kurināšanu pret Latvijas pamatiedzīvotājiem, kas atguvuši neatkarību pēc ilgiem gadu desmitiem par spīti vardarbībai un apspiestībai. Mēs aicinām valsts amatpersonas un tiesību sargus pienācīgi novērtēt nacionālā naida sludinātājus, viņu darbus un atbildību likuma priekšā. Taisnīguma un tautas vienotības vārdā ir pienākums radīt apstākļus, lai latviešu valoda kā valsts valoda būtu nepieciešama ikdienā katram iedzīvotājam, kas izvēlējies mūsu zemi par pastāvīgo mājas vietu.»
Un vēl P.Simsons izsaka cerību, ka Eiropas Savienībā izdosies panākt igauņu ierosinājumu – Eiropas mērogā pasludināt 14. jūniju par komunisma terora upuru piemiņas dienu.
Pļaviņā pie estrādes nerimst atmiņu, dzīves un likteņu stāsti. Zem egļēm, kuru stumbri klāti ar aicinājumiem atsaukties kādreizējos izsūtījuma biedrus, sarunājos ar Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdi Gunāru Resno. Jautāju, kas ir un kas nav panākts pēdējo pāris gadu laikā.
Viņš ar nožēlu atbild: «Mēs esam visu zaudējuši. Panākumi bija tikai īsu brīdi – kad 5. Saeimā bija pie teikšanas politiskā apvienība «Latvijas ceļš» – tā, ko neviens nemīl un ko es arī vairs nemīlu… Ar tās palīdzību panācām to, kas represētajiem vispār ir. Pēc tam sekoja vienīgi zaudējumi. Konkrēti Tautas jeb tā dēvētā Šķēles partija bija tā, kas represētajiem atņēma bezmaksas zāles, un atjaunot agrāko kārtību grūti. Represētie drīkstēja strādāt un saņemt pilnu pensiju. Un arī tas ir Šķēles partijas pirksts, ka līdz ar citiem pensionāriem arī represētajiem šīs tiesības atņēma. Tāpat kā tiesības regulāri, reizi divos gados, uzlabot veselību sanatorijās, veidojot savas rindas. Tādi ir zaudējumi, iegūts faktiski nav nekas.»
Taujāju tālāk: kā tad apvienība reāli cīnās par taisnīgumu, par represēto tiesībām?
«Sākot sadarbību ar tagad valdošo partiju «Jaunais laiks», mūsu apvienības koordinācijas padome man kā valdes priekšsēdētājam uzdeva: cīnies ar valdību, sak, plēsies, kā vari, bet valdības laivu nesašūpo par daudz, lai opozīcija nevarētu pašreizējo valdību noklapēt uz mūsu protesta rēķina… Esam tikušies ar premjeru. Rezultāts ir ļoti labvēlīgs: viņš ir uzdevis Veselības ministrijai un Transporta ministrijai pievērsties represēto problēmām. Piemēram, starppilsētu transportā represētajiem ir braukšanas maksas atlaide 50 procentu apmērā, bet pašvaldību teritorijās tās nav, jāmaksā pilna summa. Prasām, lai vienotas atlaides būtu pilnīgi visos maršrutos. Nezinu, vai izdosies, bet premjers Repše uzskata, ka tas ir reāli. Taču no Veselības ministrijas jau esam saņēmuši noraidošu atbildi, kurā teikts, ka «mēs jūs (represētos) negribam izdalīt atsevišķi kā sociālu grupu».
Tāda nostādne ir pret likumu: ir Likums par politiski represētā statusu, to neviens nav atcēlis, un tur ir teikts, ka mēs esam atsevišķa sociālā grupa! Un arī tas sacīts, ka valsts uzņemas zināmu atbildību par šo iedzīvotāju daļu. Vispār pēdējā gada laikā – kopš pašreizējās Saeimas ievēlēšanas – varbūt esam apturējuši lejupslīdi.»
Represētie nereti pauduši neapmierinātību ar to, ka viņu apvienības «spice» iesaistoties politiskajās spēlēs, ka nomāc iniciatīvu. Ko uz to saka Resnā kungs?
«Es domāju, ka tiešām biju spiests vairākus gadus piedalīties politiskajās spēlēs, būdams 5. Saeimas deputāts no Zemnieku savienības. Taču es izstājos no partijas, lai gan, arī tajā atrodoties, man nebija pārliecības, ka tā būtu īstā zemnieku aizstāve. Atgriezos sabiedriskajā darbā šeit, Politiski represēto apvienībā, – tas man ļauj līdzvērtīgi runāt ar visām politiskajām partijām. Agrāk es to ne visai varēju atļauties. Šobrīd man nav jāiztop nevienai konkrētai politiskai partijai – ja vien tas nav Politiski represēto apvienības interesēs. Ja tas ir apvienības interesēs, es eju, pragmatiski brienu, un tā jau arī zināmā mērā ir spēle… Runājot par visām iepriekšējām valdībām: visu laiku bijušas labējās partijas, un, kur nu tās mūs atvedušas, tur tagad esam. Patiešām, tās ir darījušas daudz laba: Latvija ir brīva un neatkarīga, mums ir ceļš uz Eiropu un tā tālāk. Tomēr var uzskaitīt arī ļoti daudz sliktā, kas Latvijai nodarīts, tik ļoti daudz, ka šermuļi skrien.»
Par Eiropas Savienību: kādas perspektīvas saskata apvienības valdes priekšsēdis, Latvijai iestājoties ES?
«Es neapdomājoties eju uz ES. Tieši tas, ka nezinu, kā tur būs, ļauj man ticēt kaut kādām izmaiņām. Ja Latvija neiestāsies ES, tad man ir skaidrs, kas notiks ar valsti. Esmu racionāls cilvēks: ja reiz jau tagad mēs varam ar ES par daudz ko vienoties, tad nevarētu būt tā, ka neko nespētu risināt savā labā, būdami tās pilntiesīgi locekļi. Ceru, ka mums izdosies ES pārliecināt par to, ka bez fašisma pasaulē ir bijis ne mazāks ļaunums – komunisms… Tādēļ arī lūdzām valdību ES līmenī akcentēt, ka vajadzīga šāda piemiņas diena 14. jūnijs – lai uzsvērtu, ka tā nav tikai atsevišķas cilvēku kopas, bet valsts rūpe! Jo, vispārēji runājot, mūsu organizācijas mērķis – panākt, lai pasaule atzītu komunismu par tādu pat sērgu kā fašisms. Bet, kā ikviens mērķis, tas ir sasniedzams pakāpeniski, soli pa solim. Un 14. jūnija pasludināšana par komunisma terora upuru piemiņas dienu būtu liels solis šajā virzienā.»
