Ir daudzi sakāmvārdi, kuriem grūti noteikt izcelsmi, tāpēc nav īsti zināms, kura tauta pirmā savu gudrību formulējusi.
Ir daudzi sakāmvārdi, kuriem grūti noteikt izcelsmi, tāpēc nav īsti zināms, kura tauta pirmā savu gudrību formulējusi. Piemēram, bieži mēdzam teikt: «Skola maksā naudu.» Esam paraduši to sacīt gadījumos, kad savas nezināšanas vai kļūdīšanās dēļ jācieš zaudējumi. Gudri cilvēki no tā mācās. Ir arī hrestomātisks mūsu tautas teiciens, kura pamatā ir kādreiz populāras Gunāra Priedes lugas nosaukums: «Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini.» Parasti to tagad sakām, kad kāds mūs mēģina ar varu piespiest kaut ko darīt pat tad, ja to nevēlamies.
Absurda situācija izveidojusies ar digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā. No vienas puses, augstas amatpersonas dziļā nopietnībā stāsta, ka to pat pieprasot lielais «bubulis» Eiropas Savienība. Savukārt citi ar saldu smaidu uz lūpām lej lakstīgalas treļļus par to, ko nu es visu varēšu sadarīt, ja man istabā stāvēs tāds brīnumrīks. Varbūt ir vērts iedomāties skatu: pensionāre, piemēram, Vilces pagastā sēž savā šūpuļkrēslā un nevar izprātot, ko pilnai dzīves laimei viņai vēl vajadzētu – pēdējā modeļa klēpjdatoru vai tomēr gurnu masāžas aparātiņu? Tad viņa, nospiežot podziņu televīzijas pultī, to vispirms aplūko un saimniecībā tik trūkstošo mantu ar to pašu pulti arī pasūta. Žviks, un kurjers klāt. Maksā tik ragā un spēj tik pasūtīt. Vai pat vēl labāk – sirmgalve pati sev veido televīzijas programmu. Pēc tam kaut vai visu dienu skaties, kā rotaļājas hameleoni vai marijas luīzes viena otrai ņem nost brūtgānus.
Tā ir tikai sīksīka daļiņa no tā, ko sola mūsu televīzijas digitalizētāji. Protams, kādu laiku neviens no viņiem neko neteica, cik tad mums par šādu laimi būs jāmaksā. Izrādās, ka būs vajadzīgs pamatīgs naudas žūksnis. Lai manis pieminētā pensionāre no kāda Latvijas pagasta varētu izbaudīt visus digitālās televīzijas jaukumus, visiem kopīgi jāsamet daudzi jo daudzi desmiti miljonu latu. Tikai tam, lai digitalizētu Rīgu vien un tās tuvāko apkaimi, būšot nepieciešams vismaz 30 miljonu. Pārējai Latvijai skaitlis tuvojas simtam…
Ja tā padomā, tad šādi projekti vispirms prasītos pēc vispusīgas izpētes. Ja pētītāji nospriestu, ka Latvijas iedzīvotāju pilnīgai laimei trūkst vienīgi digitālās televīzijas, mēs varētu domāt par tās ieviešanu. Tā rīkotos cilvēki, kas mācās no svešām, nevis no paša kļūdām. Un, ja kāds gatavs mācīties no savējām, tad lai pats par tām arī maksā, neņemot miljonus no mūsu kopējās kabatas. Diemžēl jau noslēgto līgumu laušanas gadījumā soda naudās atkal būs jāsamaksā Latvijai jau par tradicionāliem kļuvušie trīs miljoni latu un, protams, atkal no kopējās kabatas. Vai nav par daudz tik dārgas «skolas», lai lēmēji vienreiz kaut ko iemācītos? Satiksmes ministrijas ierēdņa sacītais, ka « par tehnikas progresu dārgi jāmaksā» skan vismaz ciniski, lai neteiktu vairāk. Valsts obligātu pāreju uz pilnīgu digitālo televīziju nenosaka neviens Eiropas Savienības likumdošanas akts. Tiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Protams, ja mums ir nauda un vēlamies visas priekšrocības, ko piedāvā šāda televīzija, var tās ieviest. Tikai nav īsti skaidrs, kāpēc bagātās Rietumu valstis masveidā vēl nav ķērušās pie šādiem projektiem. Kad līdzīgu eksperimentu pirms vairākiem gadiem sāka realizēt Lielbritānijā, izrādījās, ka vairumam iedzīvotāju digitālās televīzijas piedāvājums nemaz nav vajadzīgs. Tāpat ir noticis vairumā citu valstu, kur tādu mēģināts ieviest.
Vai kāds mūsu valstī var atbildēt, vai tāda televīzija ir vitāli nepieciešama pensionārei tālā Latvijas pagastā?
