Ja man dotu vēl vienu dzīvi, es censtos būt labāka. Kad gulēju slimnīcā, stundas laikā paspēju pārdomāt visu savu dzīvi, izanalizēt kļūdas, kuras tagad vairs neatkārtotu.
«Ja man dotu vēl vienu dzīvi, es censtos būt labāka. Kad gulēju slimnīcā, stundas laikā paspēju pārdomāt visu savu dzīvi, izanalizēt kļūdas, kuras tagad vairs neatkārtotu. Man tā gribētos atlikušos gadus nodzīvot bez melnuma ēnas sirdī,» dzīves ritumu pārcilājot, par sevi stāsta jelgavniece Helēna Vaišļa, kas savulaik stāvējusi pie Jelgavas Vanadzēnu šūpuļa un vēl joprojām pārdzīvo, ka veselības dēļ vairs nespēj organizēt un aprūpēt mazos delverus.
Mūsdienās pavisam neierasti ir sastapties ar patiesu sirsnību pret svešu cilvēku, to nevar iemācīties gudrās augstskolās vai saņemot spīdošus diplomus. Tai jānāk no sirds un kā gara gaismai jāapspīd sevi un citus, rādot īsto dzīves ceļu. «Vai esmu laba? Nezinu. Varu pateikt tikai to, ka mana māte bija daudz labestīgāka, varbūt tāpēc gaišums palicis arī manos gēnos. Ir grūti nodzīvot dzīvi bez dusmām, ļaunuma un nenovīdības, bet es centos to darīt. Tagad, pēc četrām pārdzīvotām onkoloģiskām operācijām (Helēnas kundze par tām saka paldies dakterim Sverdlovam), tiešām gribu teikt, ka man uz pleca sēdējis eņģelis. Atceros – pirms pirmās operācijas saspiedu rokas kulakos un lūdzos izturību, un mani uzklausīja.»
Asaras par zaudētiem sapņiem
Helēnas kundzes bērnība un jaunība pagāja Latgalē – vietā, no kurienes nāk īpašs starojums. «Atceros pēdējos brīvās Latvijas dziesmu svētkus Daugavpilī. Toreiz man bija 15 gadu, biju Mazpulka organizācijā un spīdošām acīm gaidīju svētkos ierodamies prezidentu Kārli Ulmani, kas tā arī neatbrauca. Jau tobrīd sapratu, ka mazpulcēna forma man mugurā ir pēdējo reizi. Braucot mājās, visi apķērušies raudājām – par sapņiem, kas teju, teju izplēnēs.»
Kara dēļ tā arī neizdevās saņemt dokumentus par pedagoģiskās izglītības iegūšanu, taču jaunā Helēna nenolaida rokas, ķērās pie kultūras dzīves organizēšanas un pat nodibināja kultūras namu. Ne velti, viņai pensijā ejot, toreizējā ciema padomes vadība un ciemenieki sarīkoja grandiozu atvadu balli. Un visi brīnījās, kā Helēnas kundze – daudz nelaimju pārcietusī (aizsaulē visai īsā laikā cits pēc cita bija aizgājuši desmit viņas tuvinieki) – spēja ikdienas solī gaišu smaidu un mīļu vārdu veltīt ikvienam.
«Atvadas man palikušas atmiņā kā viens no skaistākajiem dzīves mirkļiem. Kad nonācu slimnīcā un pārcietu smagu operāciju, mani gaidīja vēl viens negaidīts pārsteigums no dzimtās puses – atcerējušies manu darbu, draugi Latgalē, tai skaitā Kombuļu pagasta padomes priekšsēdētāja Biruta Silava, aicināja uz pašdarbnieku kopkoncertu. Žēl, ka netiku.»
Atdot visu, neprasot neko pretī
Pēc aiziešanas pensijā Helēnas kundzes vīra veselība strauji pasliktinājās un nācās pārcelties tuvāk galvaspilsētai, kur tomēr ir lielākas slimnieku aprūpes iespējas. Tā viņa nonāca Jelgavā. «Vai es saku, ka bija viegli? Bet nesūdzējos. Vīrs nomira, bet palīdzība bija nepieciešama vēl daudziem, tāpēc nežēlojos un neraudāju, bet dāvāju savu sirdi visiem, kuriem tā bija vajadzīga.» Lai gan Helēnas kundze neuzskata, ka paveikusi kaut ko īpašu, taču 17 gadu viņa kopa un aprūpēja vecus, vientuļus cilvēkus, kurus pie mājas saistīja slimība.
Redzot, cik aktīvi Helēnas kundze darbojas, vairāki cilvēki ieteica viņai doties uz Daugavas Vanagiem, un iznāca tā, ka sirmajai dāmai uzticēja izveidot un vadīt jauno Vanadzēnu apvienību. Braukājot pa skolām un stāstot par patriotisko organizāciju (daudzi gan nepelnīti pārmeta, ka Daugavas Vanagi ir militāra organizācija), izdevās sapulcēt 40 vanadzēnu, un sākās darbs, par kuru patīkamas atmiņas saglabājušās arī pašiem bērniem.
Lai gan Helēnas kundze nebūt nebija turīga, viņa daļu savas pensijas tērēja, lai palīdzētu tiem bērneļiem, kuru dzīves apstākļi bija sliktāki, – pirka drēbītes un organizēja jaukas pasēdēšanas pie pašas klāta galda. Kad Jelgavas vanadzēni gatavojās doties uz sporta spēlēm Smiltenē, daudzi neticēja, ka plāns īstenosies, tomēr Helēnas kundze ne tikai sarūpēja autobusu, bet pat nopirka bērniem sporta tērpus. «Bija jau mums draugi ārzemēs, kas sūtīja naudiņu, taču tērēju to ļoti taupīgi un nekautrējos lūgt palīdzību arī no uzņēmumiem. Atradās labi cilvēki, kas uzdāvāja kliņģerus un ziedus, lai mazajiem jubilāriem tiktu kāds jauks mirklītis.»
Dzīvos, palīdzot citiem
Diemžēl, pasliktinoties veselībai, Helēnas kundze vairs nespēja tikpat mundri rūpēties par mazajiem, tāpēc uzticēja organizācijas vadību citam cilvēkam. Tiesa, jaunie vanadzēni mīļo Helēnas kundzi nav aizmirsuši – viņi ne tikai raksta sirmajai dāmai, bet mēdz apciemot, lai parunātos par savām problēmām.
«Ko darīšu tālāk? Dzīvošu. Centīšos būt laba un palīdzēt, cik nu tas ir manos spēkos. Gribas ar avīzes starpniecību pateikt paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas man ir palīdzējuši, it sevišķi Ārijai Karzinkēvičai un Birutai Velmerei, un pasveicināt visus man mīļos, sākot no seniem jaunības paziņām līdz nesen iepazītiem. Neesmu aizmirsusi arī savas skolnieces Loniju un Valliju, kas tagad dzīvo Jelgavā.»
***
Daugavas Vanagi
Organizāciju dibināja Latvijas karavīri 1945. gada 28. decembrī gūsta nometnē Beļģijā. Tā ir lielākā latviešu organizācija Rietumvalstīs, kas apvieno trimdas latviešus. Daugavas Vanagu mērķis ir stiprināt patriotisma garu un sniegt palīdzību latviešiem ārzemēs. Pēc neatkarības atgūšanas organizācija izveidota arī Latvijā. Vanadzēni izveidoti ar mērķi iesaistīt Daugavas Vanagos jauno paaudzi un stiprināt viņos patriotisma garu.
