Muzeja kamīnzālē patlaban ir iespēja apskatīt savdabīgu mākslu – ko radošs cilvēks saskata kokā un kā iecere pārtop mākslas darbā.
Muzeja kamīnzālē patlaban ir iespēja apskatīt savdabīgu mākslu – ko radošs cilvēks saskata kokā un kā iecere pārtop mākslas darbā. Savus kokgriezumus un gleznas rāda rīdzinieks Juris Osis izstādē «Mazliet romantikas».
Juris Osis nāk no mākslinieciskiem talantiem apveltītas ģimenes. Viņa vectētiņš ir gleznotājs Hugo Grotuss, arī māte Rute ir kultūras darbiniece, viena viņas māsa ir balerīna Ieva Grotuse, otra – Maija – arhitekte. Pats Juris Osis ir mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļā. Viņš ir labi apguvis visas kokapstrādes tehnikas, lieliski pazīst koku šķirņu savdabības un izmanto savas prasmes kā mēbelēs ar dekoratīviem elementiem, tā koka skulptūrās. Koks ir Jura Oša stihija, viņš lieliski zina, kas sagaidāms, ja iedomāsies to grebt, zāģēt vai locīt.
Mākslinieka mēbeles Jelgavā ir skatāmas vienīgi fotoattēlos, tāpat kā viņa dārza skulptūras, kam viņš ar kaislību nododas, piedalīdamies starptautiskos simpozijos Igaunijā un šepat Latvijā.
Mūsu pilsētā viņš rāda nelielus dekoratīvus veidojumus – skulptūras, kas veidotas sarežģītos ritmos. Koku formas ceļas un krītas, savijas un atdalās abstrahētās kompozīcijās. Dažkārt samezglojumos iezīmējas kāda figūra, visbiežāk sieviete, kas tādās kā tapšanas mokās atraisās no koku vijumiem.
Darbi atklāj, ka mākslinieka iekšējā pasaule ir ļoti komplicēta. Viņu vada kāds krūtīs slēpts nemiers, neapmierinātība ar to, kas ar viņu un cilvēkiem notiek. Šo iekšējo nemieru viņš rāda kā procesu, kustību, tapšanu. 20. un 21 . gadsimta tehnoloģiskā pasaule neliek mieru ar izzināto un vēl tikai apjausto, ar skaidrību un noslēpumainību. Brīžiem gan liekas, ka Juris Osis pats pasauli sarežģī, padarot vēl daudzveidīgāku, nekā tā patiesībā ir. Bet varbūt mākslinieks slēpjas savā fantāziju pasaulē? Dažkārt gribas redzēt vairāk vienkāršības, skaidrības, pat dabiskuma.
Kokgriezējs prasmīgi prot izmantot izaugumus, zarus, gadu gredzenu iekrāsojumus, lai paša iecerēto formu kustību pastiprinātu. Viņš neslēpj kalta vai zāģa atstātās pēdas, kas pastiprina minēto nemieru.
Gleznas paskaidro Jura Oša tēlniecību, komentē to. Arī tās atklāj autora vēlēšanos pateikt pēc iespējas vairāk, pilnīgāk. Bet varbūt dažkārt nepieciešams noslēpums, viss līdz galam nepateiktais?
