Demokrātija, izrādās, rada aristokrātiju, kas vēlētājus uzskata par valsts pārvaldīšanas mākslu saprast nespējīgiem nejēgām.
Demokrātija, izrādās, rada aristokrātiju, kas vēlētājus uzskata par valsts pārvaldīšanas mākslu saprast nespējīgiem nejēgām. Pie tāda secinājuma nonāca ēngožnieku vecākā paaudze, spriežot par aktuālām dzīves norisēm. Kā es, mītot pagasta dienvidpusē, varu zināt, kā jādzīvo pagasta ziemeļos. Kā gan ministrs Rīgā zina, kas jādara Rucavā, kad tur katru dienu līst, vai Zilupē, kur lietus nav bijis mēnesi? Kādēļ vajadzīga teritoriālā reforma, ja teritorija nemainās, attālumi arī nemainās? Tikai cilvēku laukos paliek arvien mazāk, un tie ir nevarīgāki, jo jārisina sociālās problēmas, un, izejot no šo problēmu risinājuma, var runāt par izmaiņām, pašvaldību skaita samazināšanu, robežu izmaiņām. Par tām vispirms jālemj pašiem iedzīvotājiem, nevis cilvēkiem, kas nezāles no rudziem neatšķir. Neviena pilsēta, neviens pagasts nekad nebūs gatavs tā, lai tur neko nemainītu. Par to vislabāk zina tur dzīvojošie, nevis aristokrātiski domājošie pašpārliecinātie gudrinieki. Pasaules demokrātiskā sabiedrība no aristokrātiskām ierašām cenšas atbrīvoties. Vai pie mums ieviesīsies vēlēti aristokrāti, kas lems par plebeju likteņiem?
Iespējamās neveiksmes ar pašvaldību pārveidošanu līdz šim visas koalīcijas atturējušas no pārsteidzīgas rīcības pašvaldību pārveidošanā, jo neveiksmes kā 33, tā 102 reģionu variantā ir drošas. Sabiedrība vairs nav tā, kas ļāvās privatizācijas jūklim un citām deformēšanas mākslām.
Ēngožnieku prātojumus uz papīra licis Ēngožu Pēcis
