Ir pierasts, ka ģimenes mazais cilvēciņš niķojoties skaļi pieprasa kādu iekārotu lietiņu vai par varītēm grib tikt mammas vai tēta klēpī.
Ir pierasts, ka ģimenes mazais cilvēciņš niķojoties skaļi pieprasa kādu iekārotu lietiņu vai par varītēm grib tikt mammas vai tēta klēpī. Taču, ja bērns ilgstoši klusē, ir vienaldzīgs, necenšas savas vēlmes un vajadzības apmierināt tūlīt, iespējams, ka viņu pārņēmusi depresija.
Šķietami tikai pieaugušajiem raksturīgā kaite depresija itin bieži skar arī mazos.
Par to tāsta psiholoģe Evita Sondora.
Depresija ir garastāvokļa pasliktināšanās, nomācošs noskaņojums, kas ilgst noteiktu laiku. Mediķi to uzskata par smagu, ilgstošu slimību, kas parasti raksturīga pieaugušajiem.
Mīlestības trūkums
Depresijas pazīmes var manīt jau zīdaiņa vecumā, kad mazulis, nesaņēmis pienācīgas rūpes un uzmanības apliecinājumus, nevis skaļi pieprasa to, kas viņam pienākas, bet klusē. Šāda parādība ir raksturīga bērnunamu bērniem. Par iemeslu klusēšanai var būt tas, ka bērns, pārliecinājies – viņa sajūtām nepievērš uzmanību, pārstāj par tām signalizēt. Viņš nav samierinājies ar neiegūto, bet gan savas neapmierinātās vajadzības pārcieš klusējot. Parasti šādi bērni atpaliek attīstībā.
Taču depresija sastopama arī «mājas» bērniem, kas nesaņem glāstus, fiziskus pieskārienus, pozitīvas emocijas un nedalītu vecāku mīlestību.
Arvien biežāk ģimenēs veidojas situācijas, kad abi vecāki, pelnot iztiku vairākās darbavietās, nespēj sniegt savai atvasei pienācīgu uzmanību. Viņi ir pārguruši, pastāvīgā stresā un, nespēdami savai atvasei sniegt pozitīvo emociju lādiņu un glāstus, kompensē to ar pilnu istabu ar rotaļlietām, datorspēlēm utt. Bērns šajā situācijā jūtas vientuļš. Vēl jo vairāk, ja ģimenē viņš ir vienīgais. Vientulība rada nomāktību, ko vecāki diemžēl bieži vien nepamana.
Depresijas riska grupā ir bērni, kas ir intraverti un izteikti jūtīgi un kautrīgi.
Ir gadījumi, kad depresijas cēlonis ir vesela virkne neveiksmju. Ja mazais cilvēks tām netiek pāri, var iestāties vienaldzība. Bērns pēc dabas ir kautrīgs, grūti iekļaujas kolektīvā, skolā bieži vien viņu sāk apcelt, kaitināt, ķircināt. Ar laiku kautrīgie var ieslīgt depresijā.
Temperaments
Runājot par depresiju, jāņem vērā bērna temperaments, kas tiek ģenētiski pārmantots no vecākiem vai vecvecākiem. Melanholiķi un flegmātiķi ir vairāk pakļauti riskam iemantot depresiju.
Savukārt bērni, kas pēc temperamenta ir holēriķi un sangviniķi, instinktīvi jūt, ka no jebkura stāvokļa jāmeklē izeja, lai varētu apmierināt savas pamatvajadzības. Bet izeja ir darbošanās.
Šādā izdzīvošanas skolas atmosfērā parasti nonāk ielu bērni – bez vecāku uzraudzības un gādības palikušie. Reti kad viņi ir flegmātiski. Meklējot savu problēmu risinājumu, viņi ir aktīvi, līdz ar to depresijai retāk pakļauti. Cits jautājums, kādā vidē viņi dzīvo. Ja bērnam regulāri jāredz vecāki, kas strīdas, ja ģimenē vērojama vardarbība, bērnā rodas citas negatīvas izjūtas. Raksturīgi, ka mazais cilvēks jūtas vainīgs pie visa notiekošā.
Kā tikt galā
Ja jūsu bērnam ir ilgstošs apetītes trūkums, miega traucējumi, bremzēta motorika, vienaldzība pret apkārt notiekošo, viņš ir apātisks, sejas mīmika kā sastingusi, zūd svars, ja viņu nekas neinteresē un trūkst motivācijas darboties, var runāt par depresiju. Tās izpausmes ir atkarīgas no bērna temperamenta. Bieži vien, depresijas mākts, viņš noslēdzas savā fantāzijas pasaulē. Tā ir kā apvalks, aiz kura depresija maskējas. Viens no aizsardzības mehānismiem ir melošana, kuras pamatā ir spilgta fantāzija. Melojot bērns norobežojas no pastāvošās realitātes. Jo vecāks bērns, jo depresija ir grūtāk pamanāma – to var nojaust tikai caur izjūtām. Ārēji bērna dvēseles stāvokli raksturo acis, mīmika, vaibsti.
Salīdzinot ar pieaugušajiem, bērni ir privileģētā stāvoklī, jo viņiem ir daudz vienkāršāk iziet no nomācošā depresīvā stāvokļa. Mazajiem raksturīgas ātras garastāvokļa maiņas. Depresiju var regulēt, iesaistot bērnu dažādās nodarbībās un aktivitātēs. Bieži vien ar to var tikt galā pašu spēkiem. Vislabākās zāles ir mīlestība, uzmanība un iejūtība. Ir jābūt kopā ar bērnu! Nav obligāti jārunā. Ar viņu var spēlēties, zīmēt kādu asociatīvu tēlu. Tad bērns jutīsies «paēdis» arī emocionāli. Labs veids, kā bērnam palīdzēt nomāktības brīžos, ir kopīgi sacerēt pasaku, stāstu, spēlēt leļļu teātri. Spēles terapijai ir liels spēks. Šādā veidā depresija var izlīdzināties, taču jāņem vērā, ka tas ir ilglaicīgs process. Ar vienu uzmanības stundu nebūs gana. Ne velti kopš senseniem laikiem mūsu vecmāmiņas pirms miega ik vakaru stāstīja bērnam pasakas un teikas. Šādiem noteiktiem rituāliem bērna dzīvē ir liela nozīme. Pasaku stāstīšanu vēlāk var aizvietot ar pārrunām par dienā piedzīvoto. Tam jābūt brīdim, kad vecāki – tētis vai mamma – pieder vienīgi bērnam. Šāds rituāls varētu būt vienreiz nedēļā ieplānotā iešana uz kafejnīcu. Rituāli ir «dzirnavas», kas regulē enerģiju un emocijas.
Taču, ja vecāki jūt, ka depresija atvasei ir dziļā formā un ilgstoša, protams, jākonsultējas ar speciālistu.
Jebkurā gadījumā labākais terapeits pasaulē ir bērna mamma un tētis. Tikai viņiem jāgrib palīdzēt savam bērnam iekļauties pieaugušo pasaulē, liekot saprast, ka mazais cilvēks ir pasargāts. Neviens speciālists nevar mākslīgi mainīt attiecības ģimenē. Kurš gan cits pie tām strādās, ja ne mēs paši. Cita lieta ir konsultēties ar speciālistu, kā to izdarīt labāk.
***
Bērns mācās no tā, ko viņš piedzīvo
Ja bērnu pastāvīgi kritizē, viņš mācās neieredzēt.
Ja bērnam apkārt naidīgums, viņš mācās agresivitāti.
Ja bērnu izsmej, viņš kļūst noslēgts.
Ja bērnam bieži pārmet, viņš mācās dzīvot ar vainas apziņu.
Ja bērns aug iecietībā, viņš mācās pieņemt citus.
Ja bērnu uzmundrina, viņš mācās ticēt sev.
Ja bērnu slavē, uzteic, viņš mācās būt pateicīgs.
Ja bērns aug godīgā vidē, viņš mācās būt taisnīgs.
Ja bērns aug, jūtot drošību, viņš mācās ticēt cilvēkiem.
Ja bērnu atbalsta, viņš mācās cienīt sevi.
Ja bērnu saprot un viņš aug labvēlībā, mazais mācās atrast mīlestību pasaulē.
