Bijām sataisījušies iet līgot pie brāļa vasarnīcā.
Bijām sataisījušies iet līgot pie brāļa vasarnīcā. Saplūcām jāņuzāles un ieskatījāmies līgo dziesmu grāmatiņā, meklējot piemērotākus pantiņus. Iepatikās divi:
«Smejies, Līze, smejies, Līze,
Smiešanās tev piestāv –
Zobi reti kā redeles,
Lūpas plānas kā papīrs.»
«Saiminiece bēdājās,
Kur būs ņemt (-i-) maizes lāpstu.
Mūsu meitām garas mēles,
Tās būs labas maizes lāpstas.»
Lasot šīs «liktenīgās» dziesmas, vienā no tām vārdu «Līze» aizvietoju ar brāļasievas vārdu.
Kad bijām gatavi doties uz svinībām, man kļuva slikti ar sirdi, un mēs nekur netikām. Otrajā dienā viesos ieradās brāļasieva ar pilnu grozu dārza ražas –zemenēm, sīpoliem, dillēm, redīsiem un salātiem – un pārmeta, ka neaizgājām līgot. Es viņai stāstu, ka gribējām jau ļoti, pat līgo dziesmas sacerējām. Kā pierādījumu tam, ka esam gatavojušies, abus pantiņus nodziedājām. Likās, viņai dziesma iepatikās, pat pasmējās.
Bet nākamajā dienā, satikusi pie poliklīnikas manu dzīvesbiedri, dusmu pārņemtā brāļa sieva viņu nostrostēja un lika pateikt, ka esmu viņu pazemojis un ka man esot «aizbraucis» jumts.
Atceros, ka līdz 1940. gadam apdziedāšanās pantiņi nevienu nepazemoja. Varbūt padomjlaika kultūra būs mūs iespaidojusi? Negribu sanaidoties ar savu brāļasievu līgodziesmu dēļ. Ko man darīt? Kā rīkotos jūs?
Pēteris
