Ja esi Sesavā, nebrīnies, tur vari sastapt Pliko vīrieti, Pelēko sieviņu un Balto aunu – šā pagasta spokus.
Ja esi Sesavā, nebrīnies, tur vari sastapt Pliko vīrieti, Pelēko sieviņu un Balto aunu – šā pagasta spokus. Par viņiem un citiem īpašiem cilvēkiem un notikumiem Sesavā zina stāstīt pagasta bibliotekāre Dzintra Šulce, kas jau otro gadu vada veloekskursijas savā pagastā.
Parasti bibliotekāre ekskursantiem piedāvā divu dienu ekskursiju ar divriteņiem, tiesa gan, «Ziņas» izbaudīja «mazo» ekskursiju, apmeklējot tikai dažus maršrutā iekļautos objektus.
Kopumā maršrutā iekļauts apmēram 70 objektu. Brauciens ar divriteņiem ir apmēram 100 kilometru garš. Tomēr katrs maršruts tiek izvēlēts individuāli ar katru grupu – ne jau katrs grib braukāt pa Sesavu divas dienas. Kopā ar vietējiem skolēniem gan apskatītas tiekot visas vietas. Turklāt ne viens vien, kas pirms ekskursijas par to smīkņājis, pēc tam ar lielu interesi klausās stāstus un nākamajā reizē jau klāsta tos pārējiem, kas brauc pirmo reizi.
Vispirms piestājam pie Sesku kalniņa, kas nesen sakopts un tagad pavisam droši tur var uzņemt tūristus. Dz.Šulce atzīst, ka Sesku kalniņš būtu burvīga atpūtas vieta, svinot kāzas vai rīkojot kādu citu pasākumu. Interesantākais ir tas, ka tur bijis arī Zviedrijas karalis Kārlis XII. Sena teika vēsta, ka viņš Sesavā apracis savu zelta zobenu, jo viņam patikuši Latvijas sakoptie lauki un čaklie strādnieki. Tiesa gan, zobenu vēl nevienam nav izdevies atrast un arī sastapt Sesavas spokus ne. Runā, ka, «ieķerot» kādu mēriņu, varot sastapt Pelēko sieviņu, kas zina, kur aprakta nauda. Diemžēl ikviens, kas sieviņu satiekot, uzreiz aizmirst, ko gribējis prasīt, un ņem kājas pār pleciem.
Dz.Šulce atzīst: «Es jau pazīstu daudzus cilvēkus šeit, bet vienmēr, apbraukājot pagastu, atrodas vēl kāds, kas zina visu ko interesantu pastāstīt. Tomēr jāatzīst, ka šādas ekskursijas vairāk interesantas Sesavas pagasta iedzīvotājiem, varbūt arī vēl kādam no mūsu pilsētas rajona vai tiem, kam interesē vēsture.»
Mēs gan secinām, ka tas ir pārāk paškritiski, jo bibliotekāre par apkārtnes vēstures notikumiem, vietām un cilvēkiem zina stāstīt tik interesanti, ka, liekas, tas šķistu aizraujoši pat vislielākajam vēstures necienītājam.
Visvairāk pašai kundzei patīk braukt ekskursijās kopā ar skolēniem un veciem cilvēkiem. Ar pirmajiem tāpēc, ka viņus viss interesē un aizrauj, ar otrajiem – viņi paši zina daudz ko pastāstīt.
Kopā ar skolēniem ekskursijas vadītāja esot izbraukusi arī trīs dienu maršrutu – pa vecajām pirmo ulmaņlaiku pagasta robežām. Pēc jaunā plānojuma šajā ekskursijā bijis jāšķērso piecu pagastu robežas. Ļoti daudz esot iznācis apskatīt kapus, par ko dažs skolēns sācis dusmoties, tomēr Dzintras kundze atzīst: «Kapos var uzzināt īsto vēsturi!»
Nākamā vieta, kur piestājam, ir Bērvircavas muiža, kas šogad iekļauta arī akcijā «Apceļosim Latvijas pilis un muižas». Turp iznāk braukt pa noasfaltētu ceļu, par ko bibliotekāre zina stāstīt, ka tas asfaltēts tikai tāpēc, ka ciemos Sesavā gaidīts Ņikita Sergejevičs Hruščovs. Vieni saka viņš pagastā tiešām piecdesmitajos gados viesojies, citi – gaidīts, gaidīts, bet tā arī neesot atbraucis. Lai nu kā, bet pagasts pie asfaltēta ceļa ticis.
Pa ceļam uz nākamo objektu – Galamuižu – Dzintra Šulce klāsta, ka agrāk Sesavā esot bijis 16 krogu, apmēram ik pa trim kilometriem – krogs. Tāpēc tieši Sesavā esot radusies dziesmiņa ar vārdiem «Uz krodziņu līdzens ceļš, uz baznīcu grubuļains!».
Agrāk Sesavā bijis arī desmit muižu, diemžēl no senās godības nekas daudz vairs nav palicis pāri.
Galamuiža ir īpaši slavena ar savu dīķi. Izrādās, dīķim ir ozolkoka grīda. Nesen puiši par to pārliecinājušies, vienā dīķa pusē tā patiešām vēl saglabājusies. Dīķī agrāk peldināti zirgi.
Pēc tam apskatām Lielsesavas muižu, kuras ēka arī saglabājusies. Tikai no agrākā lepnuma pāri palikusi vien mazliet aplupusi ēka un skaistas kāpnes.
Pēdējā vieta, ko apciemojam Sesavā, ir viņu tā dēvētā Svētvieta – mežā atrasti interesanti akmeņu krāvumi. Nav skaidrs ne, kā tie tur nokļuvuši, ne kāpēc. Nesen jaunieši šo vietu sakopuši, izvietojuši koka krustus, lai izceltu vietas īpašo nozīmi.
Kopā ar Dz.Šulci pa Sesavu varētu braukt un braukt, klausoties interesantajos stāstos, diemžēl darbadienā tik daudz laika nav. Taču pilnīgi skaidrs – ir vērts tam veltīt brīvdienas un aplūkot visas maršrutā iekļautās vietas. Izrādās, arī necilajā Jelgavas rajonā, par kuru visbiežāk mēdz teikt, ka tūristiem tajā nav ko darīt, ir daudz interesantu vietu.
Tāpēc arī pārējo mūsu rajona pagastu iedzīvotājiem vērts atcerēties, ka nevajag noniecināt sava pagasta skaistākās un interesantākās vietas, jo tās var šķist aizraujošas arī citiem. Stāsti un vēstures liecības ikvienu vietu var padarīt par kaut ko būtisku, un vislielākā vērtība ir pagastu iedzīvotāji, jo tieši viņi zina daudz ko pastāstīt no tēvu un tēvutēvu laikiem.
