Tūrisma nozare ir viena no tām, kas lielā mērā nodrošina valsts, pilsētas vai kādas citas administratīvās vienības atpazīstamību.
Tūrisma nozare ir viena no tām, kas lielā mērā nodrošina valsts, pilsētas vai kādas citas administratīvās vienības atpazīstamību. Tieši tādēļ daudzviet šī nozare tiek īpaši atbalstīta un nes būtiskus ienākumus apkalpojošajā sfērā nodarbinātajiem. Diemžēl līdz šim Jelgava nav tūristiem pievilcīga pilsēta. Kādēļ tā, Jānis Kovaļevskis jautāja Jelgavas novada tūrisma informācijas centra vadītājai Guntai Skultei.
Kā jūs vērtējat tūrisma nozari Jelgavā ?
Tūrisma nozarē Jelgavā ir ļoti daudz problēmu, jo šodien prasības vairs nav tādas kā pirms pieciem gadiem, daudz kas jau nokavēts. Katrā ziņā, salīdzinot ar citām pilsētām un rajoniem, tūrismā esam tālu atpalikuši galvenokārt tādēļ, ka šī nozare līdz šim bija atstāta pašplūsmā bez finansējuma.
Pēdējo divu gadu laikā esam daļēji «pamodušies» . Lielu ieguldījumu devusi Zemgales attīstības aģentūra (ZAA) un pilsētas Dome, jo beidzot ir izdoti divi daudzmaz saturīgi bukleti un pavasarī ar savu stendu piedalījāmies izstādē «Balttour». Šajā starptautiskajā tūrisma skatē gan startējam kopš 1996. gada, taču tikai beidzamajos gados esam saņēmuši atbalstu no ZAA un Jelgavas pilsētas Domes.
Kāda situācija ir tūrisma infrastruktūrā Jelgavā ?
Mums ir lielas potences un neizmantotas iespējas – lielākā daļa tūrisma objektu Jelgavā ir jāsakopj un jāpielāgo mūsdienu prasībām. Pat mūsu lepnums – divas upes (Lielupe un Driksa) – netiek izmantotas, gar tām nav izveidotas nedz pastaigu takas, nedz novietoti soliņi.
Galvenie tūrisma infrastruktūras objekti, protams, ir Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, Rastrelli projektētā pils, baznīcas, taču tie ir pārāk statiski. Tūristiem mūsdienās vairāk interesē atraktivitāte. Diemžēl tās mums pietrūkst. Vienīgā cerība šai ziņā ir darbs pie projektiem, kas ir iespēja sakopt tūrisma objektus tā, lai nebūtu kauns tos rādīt tūristiem.
Vai Jelgava iebraucēju acīs ir pievilcīga tūrismam ?
Jelgava tūristus interesē visai maz. Tas ir izskaidrojams gan ar to, ka pilsēta 2. pasaules karā tika izpostīta un nav atjaunota virkne vēsturiski svarīgu celtņu, gan ar to, ka tūrisma attīstībai esam pievērsuši maz vērības. Tādēļ tūrisms tradicionālā izpratnē pilsētā vēl ir «tumšais zirdziņš».
Mūs lielākoties apmeklē skolēnu grupas un atsevišķi interesenti, braukdami caur pilsētu, kā arī ārzemnieki, kuri iegriežas meklēt dzimtas saknes, veco Mītavu. Protams, kā jau visur, zināmu daļu no kopējā tūristu apgrozījuma veido lietišķais tūrisms. Tādēļ mums vēl daudz jādomā, lai tūristi par savu galamērķi izvēlētos tieši Jelgavu, un tas nav viegli, jo Bauskas, Aizkraukles un citi blakus esošie rajoni mums ir aizsteigušies tālu priekšā. Jāpiedāvā kaut kas īpašs, un te ar Kurzemes hercogu kapenēm vien nepietiek. Tomēr, arī meklējot risinājumus, nevajadzētu orientēties uz ārzemniekiem, jo viņus vairāk interesē lauku tūrisms un citi netradicionālā tūrisma veidi. Arī vietējais tūrisms Latvijā vēl ir nepietiekami apgūts, tieši tā varētu būt mūsu niša.
Kā mainījusies tūrisma nozare Jelgavā kopš 1996. gada, kad jūs sākāt strādāt šajā jomā?
Ir palielinājies piedāvājums, jo blakus tiem dažiem objektiem, kas bija 1996. gadā (muzejs, pils u.c.) ir radušies arī citi (dažādi ēdināšanas uzņēmumi ar papildu pakalpojumiem, iespējas pavizināties ar kuģīti pa Lielupi, pilsētas apkārtnē sāk attīstīties lauku tūrisms). Taču arī tas ir nepietiekami, jo vēl joprojām ir pārāk jūtama padomju laika pilsētas aura, kas pavisam noteikti nav tūristam pievilcīga.
Ar ko mēs asociējamies tūristiem ?
Tas laikam būtu jāprasa viņiem, taču novērojumi liecina, ka lielākoties tūristi interesējas par pirmo universitāti Academia Petrina, Rastrelli projektēto pili, jautā par Mītavu, bet tas arī viss, jo trūkst reklāmas. Pat Latvijā par mums nekā daudz nezina. Pilsētas tēls netiek mērķtiecīgi veidots, līdz ar to arī tūrisms nespēj pilnvērtīgi attīstīties. Visas reklāmas aktivitātes tiek orientētas uz Zemgales novadu kopumā, bet te mēs ne ar ko īpaši neizceļamies, jo Bauskas pilsēta un rajons mums ir tālu priekšā, kaut arī Jelgava tiek uzskatīta par Zemgales sirdi.
Vai Jelgavas tūrisma objektu un pakalpojumu piedāvātā cenu politika ir konkurētspējīga ?
To ir grūti pateikt, jo uz katru grupu skatāmies individuāli, piemēram, no skolēniem nevar prasīt milzu summas. Tūrisms kā bizness Jelgavā darbojas vāji. Lielākoties strādājam uz entuziasma pamata, domājot par pilsētas prestižu, bet, lai pelnītu, ir vajadzīga ne tikai konkurētspējīga cenu politika (tā mums ir), bet arī konkurētspējīgs piedāvājums, kas vēl tikai jāveido.
Kas pilsētā varētu palīdzēt attīstīt tūrisma nozari vai arī, jūsuprāt, šī tomēr nav tā joma, ar kuru Jelgava kādreiz varētu lepoties?
Ja dotu miljonu, tad mēs, protams, zinātu, ko darīt, bet diemžēl naudas nav, tādēļ arī viss notiek pašplūsmā.
Būtu jāsāk ar pašām elementārākajām lietām, kaut vai norādēm, kā nokļūt konkrētos tūrisma objektos, kur saņemt informāciju. Pie norādēm būtu jāatrodas arī kartēm, lai tūristi varētu orientēties un paši plānot savu maršrutu. Turklāt jāpadomā arī par publiskajām labierīcībām, kuru pilsētā praktiski nav. Ne mazāk svarīgi ir pievērst uzmanību reklāmai, izdodot dažādus informatīvos materiālus, jo līdz šim pieejamie neatbilst mūsdienu prasībām (salīdzināsim ar Bauskas un Daugavpils izdotajiem materiāliem, nerunājot nemaz par Ventspili!). Bez tam informatīvajiem materiāliem jāsatur droša informācija, jo šobrīd izdotajos bukletos daļa piedāvājumu ir vairāk teorētiski, nevis praktiski. Tūristi ir izvēlīga publika, ja kādam gadīsies vilties, neslava aiziet tālu.
Kāpēc, jūsuprāt, jelgavnieki ir tik pasīvi savas pilsētas tēla veidošanā un līdz ar to tūristu piesaistīšanā ?
Mani novērojumi liecina, ka jelgavniekiem pietrūkst vienotības. Tas vairāk vai mazāk ir raksturīgs visam Zemgales novadam – mēs biežāk savus kaimiņus uztveram kā konkurentus, nevis sabiedrotos. Mums, jelgavniekiem, trūkst savas identitātes, piesaistes pilsētai, jo līdz pat šim nav izdevies apgāzt stereotipu, ka Jelgava tāda cietumnieku pilsēta vien ir. Vēl mūs nereti piemin «Ģintermuižas» sakarā (tur atrodas Psihoneiroloģiskā slimnīca), taču šī vieta ir neapgūts resurss, jo tur ir unikāls muzejs ar kultūrvēsturisku nozīmi, uz kuru noteikti vajadzētu vest tūristus un aiziet arī pašiem pilsētniekiem.
Vēl viena problēma, kāpēc, manuprāt, jelgavniekiem neveidojas patriotiskas jūtas pret savu pilsētu, ir tikpat grandiozais, cik bēdīgi slavenais padomju mantojums, kas mums nāks līdzi vēl ilgi. Iespējams, sava nozīme ir arī galvaspilsētas tuvumam, jo daudzi jelgavnieki strādā un izklaidējas Rīgā, bet Jelgavu uztver tikai kā guļamvagonu. Mums diemžēl vairs nav nedz savas vecpilsētas, nedz rātslaukuma pilsētas centrā. No skaistās Jelgavas vecpilsētas palikuši tikai atsevišķi grausti, kas būtībā ir unikāla koka arhitektūra, ko visā pasaulē sargā. Atjaunojot vecās ēkas, varētu izveidot pievilcīgu tūrisma objektu. Ar modernām būvēm un hipermārketiem šodien nevienu nepārsteigsim. Arī manis un kolēģu iedibinātā Vecpilsētas svētku ideja ( tie notika 1991.un 1992. gadā) ir izčākstējusi kā nevienam nevajadzīga, taču esmu pārliecināta, ka, atjaunojot kultūrvēsturiskos objektus, būtu vēl viena vieta, ko parādīt tūristiem.
Kā jūsu darbu ietekmē tas, ka Jelgavai nav nedz savas devīzes, nedz noteiktas stratēģijas, pozicionējot pilsētas tēlu ?
Es vienmēr esmu teikusi, ka Jelgava ir Zemgales sirds. Taču kopumā jāpiekrīt, ka šis jautājums ir pietiekami aktuāls pilsētai un tas jārisina jau tuvākajā laikā. Mēs vieni paši šai ziņā neko dižu izdarīt nevaram, bet pašvaldības atbalstu nejūtam. Tūrisms nekad nav bijusi pilsētai prioritāra nozare, taču jāapzinās, ka, veidojot pilsētas tēlu, ieguvēji būs visi. Varbūt problēma ir tā, ka deputāti vairāk ir braukājuši pa ārzemēm nekā apskatījuši mūsu pašu Latviju, kur kopumā tūrisma industrijā ir jūtama attīstība.
